Šajā gadā Latvijā par svētkiem, svinamajām dienām runāts daudz, tagad jauna iniciatīva izskanējusi arī no cēsniekiem. Cēsu novada pašvaldība 22.jūnijā aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju uz unikālu kauju rekonstrukcijas, militārās tehnikas demonstrēšanas un izglītošanas pasākumu – Latvijas Uzvaras dienu.
Pasākums izvirza sabiedrībai un Latvijas militārajai vēsturei būtisku jautājumu: “Vai Latvijai nepieciešama sava Uzvaras diena?” Par to minētajā datumā, piesaistot vēsturniekus, pasniedzējus un sabiedriskās domas līderus, notiks publiska diskusija Cēsu Pils parkā.
Cēsnieks Renārs Sproģis, kurš iedibinājis svecīšu iedegšanas tradīciju Pils parkā Lāčplēša dienā, kā arī pērn iniciēja Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu Pirtsupītes gravā, norāda, ka šī diena – 22.jūnijs – joprojām ir nepatiesi piemirsta, tāpēc ir laiks to atkal celt godā.
“Ir svarīgi atgriezt vēsturisko patiesību,” uzskata R. Sproģis. “Tieši Cēsu kaujas bija izšķirošais pagrieziena punkts Latvijas Brīvības cīņās. Šī diena noteikti pelnījusi svētku dienas statusu. Cenšos izlasīt visu, kas rakstīts par šo laiku, lai labāk izprastu Brīvības cīņu būtību. Interesantas likās kāda Igaunijas karavadoņa atmiņas, ko viņš raksta kādu laiku pēc Cēsu kaujām. Viņš norāda, ka latvieši protot svinēt 22.jūniju, igauņiem būtu, ko pamācīties. Diemžēl tagad viss ir otrādi, Igaunijā 23.jūnijā svin Uzvaras dienu par godu izšķirošajai Brīvības cīņu kaujai 1919.gada jūnijā pie Cēsīm. Viņiem tā ir oficiāla brīvdiena, taču mums 22.jūnijs ir tikai ķeksītis kalendārā.”
Tiešām, līdz pat Ulmaņa apvērsumam 22.jūnijs Latvijā tika atzīmēts visās karaspēka daļās ar svinīgajiem pasākumiem, bet pēc tam Kārlis Ulmanis pieņēma lēmumu, ka Cēsu kaujas no vēstures lēnām jāizdzēš. Pēc pieciem gadiem par tām vairs bijis tikai viens teikums, proti, ka 19.jūnijā sākās tā saucamās Cēsu kaujas.
Brīvības cīņu vēstures pētnieks, rezerves pulkvežleitnants Ēvalds Krieviņš sarunā ar “Druvu” pirms kāda laika to skaidroja ar apstākli, ka Cēsu kaujās nepiedalījās Ulmaņa līdzgaitnieki, ģenerāļi un citi viņam pietuvināti cilvēki, tāpēc tika darīts viss, lai šo kauju nozīmi iespējami mazinātu. Līdz pat šim brīdim tradīciju nav izdevies atdzīvināt.
Ē. Krieviņš vienmēr uzskatījis, ka Cēsu kauju nozīme nav novērtēta, tāpēc par to jārunā iespējami plašāk. Būtisks arī fakts, ka Vācija pēc Cēsu kaujām bija spiesta parakstīt kapitulācijas līguma aktu, tāpēc uzskata, ka tikai pēc Cēsu kaujām de iure beidzās Pirmais pasaules karš.
Arī R. Sproģis ir pārliecināts, ka par šo vēstures posmu jārunā iespējami plašāk, lai mūsdienu paaudzēm izstāstītu to, kādēļ šodien varam nākt kopā savā valstī, runāt latviski, svinēt Latvijas svētkus: “Ja negodāsim savu vēsturi, savas militārās uzvaras, riskējam kļūt par tautu bez mugurkaula. Pieļauju, ka ideja – svinēt Latvijas Uzvaras dienu – izraisīs daudz diskusiju, būs argumenti par un pret, būs jautājumi. Jāsāk diskusija sabiedrībā, un caur to radīsies arī izpratne. Ar interesi gaidu, kāda izvērtīsies 22. jūnijā ieplānotā diskusija par šo tēmu.”
Norādot uz bieži dzirdēto argumentu, ka ir taču 11.novembris, kāpēc vēl vajag kādu dienu, R. Sproģis uzsver: “Vajadzētu skaidri saprast, ja nebūtu uzvaras Cēsu kaujās, nebūtu 11.novembra. Turklāt novembrī nesvinam uzvaru, tā ir piemiņas diena, kurā godinām Brīvības cīņās kritušos, kas arī ļoti svarīgi, bet mums vajadzētu svinēt tieši uzvaru, kas noveda līdz savai valstij! Cēsu kaujas bija lūzuma punkts visā Brīvības cīņu vēsturē, mums tā ir visīstākā Uzvaras diena. Nebūtu Cēsu kaujās latvieši, igauņi uzvarējuši, grūti pateikt, kā viss būtu beidzies. Iespējams, nekādas neatkarīgas Latvijas nebūtu, mēs varbūt būtu Vācijas sastāvdaļa. Nesaprotu, kāpēc igauņi svin šos svētkus, kāpēc viņi novērtē šo dienu, bet mēs joprojām esam kūtri un inerti.”
Vārdu savienojums “Uzvaras diena” daļai sabiedrības saistās ar 9.maiju, ar tradīcijām Rīgā, Uzvaras parkā, un šis notikums nav ar pozitīvu piegaršu. R. Sproģis stāsta, ka Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere to ierosinājusi dēvēt pat Latvijas Uzvaras dienu, un tas būtu ļoti pieņemams formulējums. Bet kā panākt, lai šī diena kļūtu par visas Latvijas notikumu?
“Vajadzīga politiskā griba. Neviena sabiedriskā grupa nevarēs to iniciēt, lai Latvijas Uzvaras diena būtu svētki visā valstī, nevis tikai jauns nosaukums Cēsu kauju atceres dienai,” saka R. Sproģis.
Nenoliedzot šo svētku nepieciešamību, Cēsu kauju nozīmi, bažas, vai svētki nepazudīs Jāņu gaisotnē? “Mums vispirms jāmācās svinēt valstij nozīmīgus svētkus, kas tā arī līdz šim nav izdevies. Mēs protam pieminēt, bet jāiemācās arī svinēt! Kāpēc mēs nevarētu atzīmēt Latvijas Uzvaras dienu, ne jau dzerot alu, bet tiešām svinot šī jēdziena pozitīvākajā nozīmē. 22.jūnijā valstī kopīgi nosvinam uzvaru, bet nākamajā dienā ļaujamies Līgo svētku burvībai,” saka R. Sproģis.
Komentāri