Valsts darba inspekcija (VDI) šonedēļ uzsāka tematisko,informatīvo kampaņu darba aizsardzībā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību psihoemocionālajiem darba vides riska faktoriem, tai skaitā stresam darbavietās.
Mūsdienās vai katrs savā darbā saskaras ar stresu jeb, kā speciālisti to dēvē, – psihoemocionālajiem vai psihosociālajiem darba vides riska faktoriem. Šie jēdzieni raksturo ļoti plašu dažādu situāciju un faktoru kopumu, kas spēj nodarbinātajiem radīt psiholoģisku, sociālu un fizisku kaitējumu. Piemēram, darba laika deficīts, nespēja ietekmēt darba procesu, darbs izolācijā, paaugstināta atbildība, vardarbība un citi.
Ir atzīts, ka gandrīz trešdaļa Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju cieš no stresa darbā. Tas būtiski ietekmē ne tikai personu veselību, bet arī organizāciju un valstu ekonomiku labklājību. Arī VDI darba devēji un darbinieki vēršas ar jautājumiem par psihoemocionālajiem riskiem darbavietās. Biežākie saistīti ar sliktu savstarpējo komunikāciju un emocionālo vardarbību no kolēģu un vadības puses.
“Cēsu ģimenes centra” psiholoģe, supervizore Inga Jurševska atzīst, ka stress darbavietā šobrīd tiešām ir ikdienišķa lieta: “Protams, ir jautājums, cik no šiem stresa faktoriem izskan skaļi, cik tiek mēģināts paturēt uzņēmuma iekšienē, cik pats cilvēks paglabā sevī. Jo vairāk par to runā, jo vairāk cilvēki beidzot gatavi atklāt, mēģinot ko mainīt.”
Neskatoties uz to, ka psihoemocionālo darba vides risku negatīvā iedarbība var radīt veselības traucējumus un būtiski pazemināt dzīves kvalitāti, sabiedrībā psihoemocionālo risku izraisītie sarežģījumi darbavietās tiek ignorēti un slēpti, cerot, ka tie izzudīs paši no sevis. Ir skaidrs, ka cilvēks sevī šo stresu glabāt nedrīkst, tas var novest pat pie smagām sekām.
I. Jurševska gan velk paralēles ar saaukstēšanos: “Kad piemetas iesnas, cilvēks domā, ka tūlīt pāries, vien nedaudz jāpaciešas. Līdzīgi arī psihosociālo risku sakarā cilvēki vispirms cenšas iekšēji kaut ko pārdomāt, nolikt malā. Varbūt labākajā gadījumā apspriežas ar kolēģi, ar kuru tuvākas attiecības. Iespējams, kādreiz tas palīdz, spriedzes situācijas beidzas, bet citkārt pārmaiņas nenotiek. Tad cilvēkam ir divas izvēles: samierināties, turpināt iet uz darbu un izturēt spriedzi vai varbūt tomēr aktīvāk meklēt, kā situāciju mainīt.
Pieredze, supervīzijās strādājot ar vidējā līmeņa vadītājiem, liek runāt par diviem faktoriem, kas izraisa psihosociālo risku. Vieni ir ārējie, objektīvie faktori, kas saistīti ar pārmaiņām darbavietā, funkciju pārdali, reorganizāciju, arī telpu maiņu. Otrs faktors ir attieksme un attiecības ar kolēģiem un vadību.
No stresa nav pasargāts ne darbinieks, ne vadītājs. Svarīgi, cik vadītājs prot sabalansēt darba uzdevumus un rezultātus ar cilvēku apmierinātību darba vidē. Ir vadītāji, kam galvenais ir darba rezultāts, viņiem vienalga, kas notiek kolektīvā, un ir vadītāji, kuri emocionāli pārdzīvo, ja darba vidē ir nelabvēlīga gaisotne, ja ir aprunāšana, intrigas, neskaidra komunikācija. Tiesa, tas nepadara viņu situāciju vieglāku, jo ne vienmēr viņš var ietekmēt attiecības starp padotajiem.
Vadītāja atbildība būtu pietiekami skaidri formulēt, izskaidrot, pamatot prasības, kāpēc jādara tieši tā, jo tas samazinās spriedzi, kas var uzvirmot situācijās, kad darbinieki nezina, ko no viņiem gaida. Jo neskaidrākas prasības, jo lielāka iespējamība, ka kolektīvā kaut kas var sākt vārīties.
Ir gadījumi, kad neliela kolektīva vadītājs visu laiku ticis ar savējiem galā, miermīlīgā veidā sarunājot, pārrunājot, bet, kolektīvam izaugot lielākam, kopiena nav tik aptverama, rodas problēmas. Tāpēc vadītājam jāmeklē jauns veids, kā komunicēt, kā iezīmēt robežas, prasības. Jo lielāks kolektīvs, jo situācija nestabilāka, un tas darvas piliens var atstāt būtiskas sekas. Tāpēc blakus skaidrai komunikācijai jābūt arī skaidrām, nepārprotamām robežām par atbildību.
Vadītājam jājūt kolektīvs, bet darbiniekiem, jūtot, ka kolektīvā kaut kādi procesi virzās nepareizi, jāiet pie vadītāja un jārunā. Protams, viņiem svarīgi zināt, ka ir jēga runāt, otrkārt, jāsaņem drosme to darīt.
Taču ikvienam svarīgi atcerēties, ka ar stresu jātiek galā, pretējā gadījumā tas var atstāt sekas, pat smagas sekas uz veselību. Stress ietekmē visas orgānu sistēmas, gribam to vai ne. Tas strādā ar lielu jaudu, ilgtermiņā atņemot spēku un enerģiju.
Gados jauni cilvēki to risina vienkārši – aizejot no darba. Jā, viņiem šajā gadījumā būs izdevies izvairīties no lielākiem konfliktiem, risinājuma meklēšanas, bet, no otras puses, viņi nedabū pieredzi, kā ir iet šādām problēmām cauri, cenšoties rast risinājumu. Un piedzīvot sajūtu, ka ar savu spēku, savu teikšanu, savu rīcību iespējams lietas mainīt un turpināt esošo darbu, bet ar lielāku sapratni un atbalstu no citu puses.”
Komentāri