No 2020. gada vēlos paņemt to, kā neparastā situācija pasaulē mums tagad ļauj iepazīt pašiem sevi un savu zemi, cilvēkus. Katram no mums ir iztraucēta ierastā kārtība. Ar to paliks prātā šis gads. Vai atceraties agro pavasari, kad teju visas iecerētās aktivitātes pavasarim, vasarai nācās pārskatīt? Taču drīz vien neziņa, neizpratne par to, kas un kā būs turpmāk, varēja pārtapt jaunos plānos. Tajā skaitā pārskatīt, kā mēs pavadīsim šo vasaru, ko no tās iegūsim.
Lauku ļaudīm saimniecībās vasaras laikā darbs dzen darbu. Latvija ir starp tām valstīm, kurā pēc strādājošiem lauksaimniecībā nav tik liels pieprasījums, kā bija kādreiz. Nav jābūt skolotājam, zinātniekam vai profesoram, lai to redzētu. Pietiek ar ekskursiju, Latvijas novadus apceļojot, lai izdarītu secinājumus. Svaru kausi ir par labu lielražošanai.
Augustā pilsētniekiem acij tīkami redzēt plašās lauksaimniecības teritorijas. Nopļauts siens, satīts siena ruļļos. Plēvēs neietīti, siena ruļļi ir dabiskā siena un salmu krāsā. Ruļļu plašajās pļavās ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Vasariņa bijusi tik labvēlīga, pļavas bagātīgas. Tie, kuri paspēja pļaut pirms lielajiem lietiem, ir ieguvēji. Piebalgā priecīgi, ka siena apjoms iegūts teju divas reizes lielāks nekā citu vasaru.
Taču tas nenozīmē, ka visur pļavas ir lauksaimnieku rīcībā. Aizvien Latvijā ir apvidi, kuros zemes īpašnieki nav saistīti ar ražošanu vai dārzkopību. Veicās tai Latvijas zemītei, kur saimnieko radošo profesiju pārstāvji. Par to savām acīm pārliecinājos Drustu pusē. Tas nu ir pagasts, kurā lielceļus nesastapt.
Pagasts, uz kuru vēlams doties labā laiciņā un tad, kad ceļš gluds. Tad skanēs vārdi: “Cik skaisti!” Nešķitīs nekas dramatisks, ja tā vai cita vieta aizaugusi, ja grants ceļš grumbuļains vai dubļains. Man pašai skaistā vasaras dienā ceļojumā pa Zosēnu un Drustu pagasta līkumainajiem, pakalnu nosētiem ceļiem kopā ar līdzbraucējiem bija prieks. Braucēji bija tik sajūsmināti par dabas skaistumu kā tas grāfs Šeremetjevs, kurš senos laikos šajās vietās iekūlies. No viņa izsauciens “Cik skaisti!” vācu valodā, kā stāsta teika, iesakņojies vietas nosaukumā Zosēni. Nesaskaitīju, cik reižu to dzirdēju, mašīnā braucot.
Drustu pagastā sasniedzam galamērķi. Zinu – tas ilgāku laiku bijis pamests, tātad aizaudzis lauku īpašums. Grāfa lomu – jūsmot par Piebalgas pakalniem – tagad izpilda mākslinieks Andris Eglītis. Dodoties uz brīvdabas izstādi, visvairāk interesēja, kā šodien cilvēkā nevilšus izpaužas emocijas “Cik skaisti!”. Piemēram, man pašai.
Zemes īpašnieks braucējus no pilsētām vispirms savā īpašumā brīdināja ar ceļa zīmi: “Stop, dubļains ceļš!” To pārvarot, paveras skats uz kuplām pļavām, augusta sākumā aizvien nepļautām. Toties izpļauti gājēju celiņi, pa purvainākām vietām bez zābakiem nebija, ko domāt iet. Taču vārdi – cik skaisti Latvijas dabā! – no sirds izlauzās.
Lai to piedzīvotu ikviens, kurš atradis ceļu uz Andra Eglīša darbnīcu Drustu pagastā, mākslinieks izveidojis īpašas kāpnes. Tajās liels vai mazs var droši kāpt uz jumta. Laižot skatu pāri pļavām, purvainai vietai, meža ielokam, jaunaudzei, gribas būt mūsdienu grāfam – ieraudzīt un izjust, cik Latvija ir skaista zeme.
Komentāri