21.februāris – Starptautiskā dzimtās valodas diena! Latviešu valodas saknes meklējamas vēl gadsimtiem ilgi pirms idejas par Latviju kā valsti.
Mūsu tautas valoda ir mūsu identitātes pamats un valstiskuma kodols. Tā ir Latvijas pamatvērtība. Latviešu valoda ir dzimtā valoda ap pusotram miljonam cilvēku pasaulē, no tiem lielākā daļa dzīvo tepat, Latvijā. Latviešu valodā runā ap 350 000 mūsu tautiešu ārzemēs, taču kā otro valodu to pārzina un lieto ap pusmiljons cilvēku.
Salīdzinājumam ‒ pasaulē ir vien aptuveni 200 valodu, kuru runātāju skaits sasniedz miljonu cilvēku. Teju pusei jeb ap 3000 pasaules valodām runātāju skaits nepārsniedz tūkstoš cilvēku. Lielākā daļa no šīm valodām ir uz izmiršanas robežas. Katru mēnesi pasaulē izzūd vairākas valodas un līdz ar tām ‒ šo valodu pārstāvētais kultūras mantojums. Mūsu valoda spējusi izturēt gadsimtu pārbaudījumus un pastāvēt. Valodnieks, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Veisbergs saka: “Latviešu valodas saknes rakstos fiksētas jau 16. gadsimta sākumā, tomēr pirmā oficiālā ideja par latviešu valodu kā valsts valodu radās pirms simt gadiem, un tikai 1932. gadā latviešu valoda tika atzīta par oficiālu valsts valodu. Tāpat kā Latvijas valsts, arī valoda šo gadu laikā ir gājusi cauri periodiem, kas valodniekiem šodien liek teikt – brīnums, ka latviešu valoda vispār ir izdzīvojusi.”
Lai arī kopumā latviešiem šķiet, ka mūsu valodai ir droša nākotne, domas par to arī dalās. Pēdējo pāris gadu laikā diezgan bieži dzirdētas dažādu speciālistu, izglītības nozares pārstāvju vai vienkārši sabiedrībā atzītu cilvēku bažas par to, ka jaunākās paaudzes mūsu dzimtās valodas vietā sarunās ar vienaudžiem un arī sazinoties rakstiski, izvēlas svešu zemju valodas, visbiežāk angļu valodu.
Spēcīgs pamats mūsu valodas ilgajai pastāvēšanai ir latviešu tautasdziesmas, jo mūzika, sevišķi kora dziesmu formā, un ar dainām par pamatu dziesmu tekstam ir viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem. Šī pavasara ieskaņā ļoti daudziem ir liels satraukums un kolektīvās biedrošanās prieks par gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem.
Dziesmas un muzikālais mantojums gan nav vienīgais, ar ko latviešu tautai lepoties un kā turpināt valodas dzīvotspēju nākotnē. Rakstiskā valoda, lai arī varbūt mazāk populāra un mīļota kā kora dziesmas, mums ir gana bagāta un vērtīga. Lūk, te arī pamats bažām par valodas lietojumu jauniešu vidū. Skolotāji atzīst – lielai daļai jauniešu un bērnu ir izteikta nevēlēšanās lasīt. Grāmatu daudzveidība bērnu un pusaudžu vecuma grupām ir patiešām bagātīga, domājams, katrs noteikti var atrast kaut ko piemērotu, taču rosināt lasīt ir grūti.
Lielas pārmaiņas valodas lietojumā nesis tehnoloģiju laikmets. Visvairāk izmaiņas skārušas neoficiālo rakstveida saziņu, īpaši jaunās paaudzes vidū, kas sazinās, neizmantojot diakritiskās zīmes, veido jaunus vārdu saīsinājumus. Arī glīti, skaisti rokraksti mūsdienās esot reta parādība. Valodnieku vidū valda uzskats, ka tā jau ir aizejošā pasaule. Latvijas Universitātes profesors Andrejs Veisbergs norāda: “Ja viņi raksta ar datoru, tad ir labi. Ja viņi raksta ar roku, tad ir briesmīgi, jo izlasīt gandrīz vairs neko nav iespējams, ir ļoti reti kadri, kas kaut ko smalki raksta, bet tā ir aizejošā pasaule, jaukais rokraksts ir aizejošā pasaule. Man skolotāji teikuši, ka saīsinājumu formas parādās sacerējumos, “vienkārši” jau parādās kā “vnk”. Tādas ir šīs jaunās saziņas formas.”
Šķiet, mūsu laikmeta zibsnīgās, ātru apmierinājumu sniedzošās elektroniskās ierīces ar momentāno piekļuvi teju jebkurai multfilmai, spēlei vai iemīļotam video izkonkurē jebkuru citu laika pavadīšanas veidu, arī grāmatas. Tomēr, šķiet, bez rakstveida formas valoda zaudē daļu savas būtības, bez grāmatām un lasīšanas jebkurai valodai – arī latviešu – draud tuvāka vai tālāka nāve.
Latviešu valodu bagātina arī dažādie dialekti un izloksnes. Reizēm nākas dzirdēt kādu no, piemēram, Malienas puses, kas cenšas māksloti pareizi runāt tādā, viņaprāt, tīrā latviešu valodā, slēpjot bērnībā apgūto vārdu izrunu un lietojumu, nemaz nerunājot par apvidvārdiem. Taču visas valodas ģeogrāfiskās nianses tikai bagātina kultūras mantojumu, tādēļ katram no savas dzimtās puses Latvijā būtu jālepojas ar tai raksturīgajām valodas raksturīpašībām, nevis jāslēpj tās. Ir vērts novērtēt katru Latvijas dialektu un izloksni, lai bagātinātu valodu un nekaunētos no tā, cik jocīgi limbažniekam izklausās ventspilnieks vai otrādi. Bet par ārzemju valodu lietošanu jauniešu vidū gan jāsaka, ka pasaules durvis ir tik plaši vaļā, ka prasme runāt angļu, vācu vai spāņu valodā katram jaunietim reiz lieti noderēs. Galu galā – dzimtā valoda jau tik un tā paliks tā pati – latviešu valoda.
