sporta skolotājs
Apmēram pagājušā gadsimta vidū Cēsīs, vienā no Latvijas lauku pilsētu labākajiem stadioniem, notika sporta biedrības ”Vārpa’’ lauku sporta spēles. Bija uzceltas jaunas tribīnes, bija tam laikam labs tenisīta skrejceļš. Ziemās stadiona vidū bija hokeja laukums, kur spēlēja pat Latvijas mēroga hokeju, apkārt labs ledus celiņš ātrslidošanai, varēja iznomāt slidas, bija karsta tēja un cilvēkiem liels sportot prieks. Un tas viss bez daudzu miljonu rubļu ieguldījumiem, bez domām par grandiozu pasaules mēroga sacensību rīkošanu. Vienkārši jebkurā laikā stadionā cēsnieki un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji varēja brīvi sportot un arī sportoja.
Vairākām jauniešu paaudzēm Cēsu stadions ir bijis kā otrās mājas, kurās pilnveidoties fiziski, rūdīt savu raksturu un gribasspēku. Ne visi ir kļuvuši čempioni sportā, bet dzīvē un darbā gan daudzi sasnieguši labus rezultātus, pateicoties sporta gaitām. Arī man sporta rūdījums ir daudz palīdzējis, pateicoties Elmāram Ozolam, vienam no labākajiem jauniešu vieglatlētikas treneriem Latvijā. Elmārs aizvien vēl ir ļoti bieži sastopams stadionā, trenējot jauno sportistu paaudzi. Un visus gadus vairāki viņa audzēkņi ir Latvijas jaunatnes izlasē. Elmār, paldies par visu, ko man esi devis kā sportistam, kā cilvēkam, man tas palīdzējis pārvarēt ļoti daudzas dzīves grūtības!
Vairākus gadus esmu strādājis par sporta skolotāju Pastariņa skolā un 4. arodvidusskolā. Nespēju iedomāties, kur labos laika apstākļos šo skolu skolēni varētu nodarboties ar sportu, ja netālu nebūtu stadiona. Mēģināju organizēt dažas sporta stundas Pastariņa skolas pagalmā, rezultātā tas ļoti traucēja daudzu klašu mācību darbu, jo logi ir uz pagalma pusi, bērniem taču ir jāredz viss, kas tur notiek. Tāpēc būtu absurdi veidot sporta laukumu tiešā skolas tuvumā.
Cēsu arodskolai, kurā mācās arī daudzi cēsnieki un rajona puiši, vienīgā kaut cik daudzveidīgā sportošanas vieta ir stadions, tāpat kā Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas jauniešiem.
Sporta stundu laikā stadionā bieži satiku savus kolēģus – sporta skolotājus ar skolēniem no visām pilsētas skolām, jo stadionā jau ir, kaut arī ļoti slikts, vienīgais 400m celiņš pilsētā un arī vienīgais futbola laukums. Futbola laukumiņš pie pilsētas ģimnāzijas vasarā ir ciets kā klons un ļoti par mazu lielajam skolēnu skaitam.
Rudeņos un pavasaros stadionā notiek pilsētas skolu un arī bērnu dārzu sporta dienas un svētki. Stadionā sportošana notiek ne tikai pa dienu, bet līdz pat vēlam vakaram. Sportotāju vienlaicīgi nav visai daudz, bet tas varbūt ir tāpēc, ka stadiona sektoru kvalitāte tiešām ir ļoti slikta, pat bīstama veselībai – sevišķi skrejceļa. Un tagad jau arī nav kur patverties lietus gadījumā.
Balstoties uz iepriekš rakstīto, gribu teikt, ka tas būtu absurdi – atstāt pilsētu bez sava stadiona. Tam jāatdzimst savā iepriekšējā vietā jaunā veidolā, saglabājot arī skaistos bērzus. Tā lielums varētu palikt iepriekšējais, arī tribīņu lielums apmēram tāds pats. Visam jaunuzceltajam jābūt ar mūsdienīgām tehnoloģijām, ļoti labā kvalitātē. Tādā, lai arī pašiem stadiona likteņa izlēmējiem tā vien niezētu kājas – doties pasportot, izbaudīt sportisko kustību prieku, izsvīst dienas garīgo nogurumu! Kas gan var būt labāks par to!
Komentāri