Vakarā uzliktais modinātājs zvana, kā ierasts. Dienas sākums man šķiet daudzsološs. Tieši deviņos man darba uzdevumi Valmierā. Zinu, ka Valmierā rit pamatīgi ielu rekonstrukcijas darbi, kas labi redzami, no Cēsu puses iebraucot. Ar 30 minūtēm ceļā var nepietikt, pielieku vēl piecas. Ar auto braucot, bez steigas gribu nonākt Marijas ielas stāvlaukumā.
Kafijas krūzē leju rīta dzērienu. Atceros, kā intervēt uz Valmieru braucu ābeļu ziedēšanas laikā, tās ar baltiem ziediem salutēja gandrīz visā ceļa garumā. Cits brauciens šopavasar pieneņu ziedēšanas laikā pa šo ceļu mani iepriecināja ar tālajām pļavām Pieškalnu pakalnos. Tagad, jūnijā, bija pienācis laiks Valmieras braucienā ceļa malā redzēt zilo lupīnu parādi.
Dažā braucienā dabas ainavas nav prātā, sevišķi, ja iekavēts izbraukšanas laiks starp pilsētām. Ja nu kāda no piecām dzelzceļa pārbrauktuvēm liks ne vien piebremzēt pie “Stop” signāla, bet apturēs, lai laistu garām vilciena sastāvu? To braucējiem, kuri līkumo caur Priekuļu novadu, jāņem vērā, līdz ceļš pāries Beverīnas novadā un klāt ir Valmiera.
Burvīgā pusstunda jūnija rītā uz darbu kaimiņpilsētā liek pasmīnēt par rīdziniekiem. Viņi mazpilsētas iedzīvotājus žēlo, jo tikai Rīga esot iespēju vieta. Ja padomā, jā, ir daudz vairāk iespēju rīta stundās, braucot uz darbu, pavadīt laiku sabiedriskajā transportā. Rīdziniekiem liekas pieņemams ik rīta 40 minūšu brauciens ar pasažieru uzņemšanu, izlaišanu, tad pārsēšanos uz nākamo transporta līdzekli, kurš jau pasažieru piepildīts. Iedomājoties par tādiem darbdienu rītiem, cilvēku biežņu un iespējamiem satiksmes sastrēgumiem, par rīdzinieku kļūt nav vēlmes.
Ceļa sākumā uz Valmieru drīz vien panāku glītu, ne visai lielu Valmieras transporta uzņēmuma autobusu. Tas punktuāli kursē starp Valmieru un Cēsīm. Pēc dzelzceļa pārbrauktuves mazliet piespiežu uz gāzi un slaidi apdzenu. Kas maksā par degvielu, tam priekšroka, draudzīgi piemiedzu ar aci. Dažs pasažieris autobusā pat neredz, jo ceļā uz darbu iekritis rīta snaudā.
Valmieras Marijas iela ir dzelzceļa tuvumā, tur piestāju pat ātrāk par Valmieras žurnālistiem. Visi esam aicināti tikt pie jaunām ziņām. Turpat pilsētas autobusa galapunktā divi vīrieši jaunos gados snauduļo uz pieturas soliņa. Pēc taras, kas līdzās, redzams, ka nakts bijusi ilga. Tie nebūs strādātāji, bet industriālajā Valmierā jau sen trūkst darbaroku. Aizvien nepietiek, kaut turp brauc darbā arī no Cēsīm un Liepas, Raunas un Pārgaujas. Stiklašķiedras ražotnei aizvien vajadzīgi darbinieki.
Vidzemes žurnālisti aicināti aplūkot plašu teritoriju, kas Valmierā gadiem slēgta. Pašvaldības pārstāvji, atslēdzot vārtus, avīžu, portālu un televīzijas žurnālistiem dod iespēju uzzināt jaunumus par neizmantoto rūpniecisko teritoriju. Tajā iecerētais plāns uzņēmējdarbības veicināšanai ir vērienīgs. Paredzēti Eiropas Savienības fondu un pašas pašvaldības līdzekļi, sagatavojot vietu infrastruktūrai. Gadi divi trīs, varbūt vairāk, bet būšot.
Iedomājos, kas nekaitētu, ja vilciens no Cēsīm uz Valmieru aizvizinātu arī tos, kam nepieciešams darbs. Pēc žurnālistiem sarīkotā cēliena dodos atpakaļ. Apdomāju, kā Valmieras plānus darīt zināmus “Druvas” lasītājiem. Uzņēmējdarbības iespējas, jaunas darba vietas, tā ir laba ziņa vidzemniekiem. Pašiem valmieriešem labā ziņa, ka pilsētas nomalē, kur gadiem auguši latvāņi, beidzot tie dabūs trūkties, jo jāatbrīvo vieta ielas izbūvei, kuru izmantos rūpniecisks transports.
Pēc žurnālistiem rīkotās tikšanās ar Valmieras domes pārstāvjiem degradētajā teritorijā, kur savulaik notika gaļas pārstrāde, dodos uz auto. Pusstunda vajadzīga, lai atgrieztos Cēsu darbdienā. Pilsētas robežu ar auto sasniegusi, pametu skatu uz kreiso pusi. Arī te pašvaldība pārbūvē ielu, zem kuras ievieto komunikācijas. Sagatavoti priekšnoteikumi uzņēmējdarbībai, darbavietu radīšanai.
Labas, pat teicamas ziņas. Tās klajā laižamas. “Druva” gatava rakstīt ne tikai par to, kur raiba dzīve, bet arī par mērķtiecību radīt uzņēmumus un darba iespējas.
Komentāri