Blaumaņa laikos ziņas, patiesas vai izdomātas, no mājas uz māju pārnēsāja kāda čadīga sieviņa. Tā viņa lugās radās spilgti, neaizmirstami personāži. Tagad, ja cilvēks grib ko zināt, nozīmīgu, noderīgu vai vienkārši ziņkārību barojošu, atliek ieslēgt datoru vai pakustināt viedtālruņa ekrānu un ieskatīties kādā sociālajā medijā. Tur var atrast visu, gan ziņas par mīlīgu stirniņu un kaķīšu nedarbiem kaut kur aizjūrā, gan to, ko par ASV prezidenta priekšvēlēšanu peripetijām domā mūsu Valsts prezidents.
Nav brīnums, ka feisbuku, x vietni, bijušo tviteri, un instagrammu politisku, ekonomisku, sociālu un sadzīvisku ziņu izplatīšanai izmanto visi, kas grib nodot kādu svarīgu vēsti. Vairāk nekā puse jeb 57% Latvijas iedzīvotāju katru dienu vai gandrīz katru dienu izmanto sociālos medijus, noskaidrots Valsts kancelejas pasūtītā aptaujā. Un saprotams, ka uz šīm vietnēm traucas arī tas, ko iedzīvotājiem grib pavēstīt valsts un pašvaldības institūcijas.
Kad atkal padzirdu vai izlasu, ka kāda būtiska informācija tiek nodota, izmantojot feisbuku, mirkli iepauzēju. Vai tiešām šis ir tas ceļš, kurš jāiet un aizvien jāattīsta? Tas, protams, ir mans, viena indivīda spriedums, bet sociālie mediji savā ziņā ir tāds informācijas atkritumu konteiners. Tur līdzās derīgam un vajadzīgam iemests daudz kā tāda, kas neder pat otrreizējai pārstrādei. Viltus profili un viltus ziņas – tā ir ikdiena. Meli, sazvērestības teorijas un atklāta krāpšana ir neatņemama daļa informācijā, kas klejo sociālo tīklu bezgalībā. Viss sajūk kopā, mudžeklis reizēm neatšķetināms. Daudz nevajag, lai cilvēks neuzķertos uz kārtējo izdomājumu. Un ja nu tas notiek kādā kritiskā brīdī?
Apšaubīt gribas arī atziņu, ka iestādes, izmantojot sociālos tīklus, sasniedz plašu auditoriju. Tas vien, ka 57% aptaujas respondentu bieži ieskatās kādā no šīm vietnēm, nenozīmē, ka konkrētā ziņa nokļūst pie viņiem. Domāju, ikviens zina par soctīklu algoritmiem, kas piedāvā to, kam ikdienā klikšķinām. Un, ja arī kāda dienesta kontam ir daudz apmeklētāju vai sekotāju, tas nepavisam neliecina, ka vajadzīgā vēsts nokļūst pie dažādām sabiedrības grupām. Visticamāk, tā ir tā cilvēku daļa, kas interesējas par konkrēto tematu, pārējie tāpat paliek neziņā.
Vēl viens apsvērums, kāpēc vērts apdomāt, vai sociālie mediji ir īstā vieta būtiskām ziņām, ka tā mēs barojam vietņu īpašniekus. Jo vairāk lietotāju, jo viņu bizness, lielākoties reklāmas tirgus, iegūst, bet vietējā atbilstošu nozaru uzņēmējdarbība cieš. Kaut ko saņemt no globālajiem spēlētājiem ir gandrīz neiespējami. Eiropas Savienības līmenī par to lauzti šķēpi jau gadiem.
Tie ir tikai tie riski, ko ierauga ikdienas cilvēks, kuram digitālās pasaules izpratne ir tikai kā virspusējam lietotājam. Sociālajos tīklos noteikti ir vēl daudz dziļāki caurumi, kuros var iekrist. Taču jau daži pieminētie ir pietiekami, lai uz sociālo mediju izmantošanu paraudzītos arī kritiski.
Interneta iespējas mūsu dzīvē ienākušas neatgriezeniski. Ziņas no mājas uz māju vairs neiznēsā runīgas kundzītes. Taču nez vai vajadzētu pakļauties pasaules tīmekļa stihiskajai virzībai un iet arī pa tā nedrošajiem, kaut daudz lietotajiem pavedieniem.
Komentāri