Sniegputeņu virpuļi šoziem tādi vājāki, vismaz pilsētā. Bet notikumu… Februāris izceļas ar īpašu piedāvājumu, pirmkārt, ar tik daudzām tematiskajām dienām: Sveču, Pelnu, Meteņu, Ēnu, Valentīna u.c. Visīpašākās tomēr Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu dienas. Emocijas sit augstu vilni. Vieniem prieki, citiem bēdas, jo visu izšķir pat sekundes tūkstošdaļa! Smalka robeža – viena vissīkākā, ar aci nesaskatāma kļūdiņa vai vēja pūsma, un neiedomājams darbs, četru gadu cerības ir galā. Tādēļ prieks, ka sabiedrības izpratne par sportistu uzvarām un zaudējumiem, šķiet, tomēr kļūst līdzcietīgāka, optimistiskāka. Protam no sirds priecāties gan par Haralda Silova 4. vietu ātrslidošanas sacensībās, gan Kristapa Zvejnieka 26. vietu kalnu slēpošanā, arī biatlonista Andreja Rastorgujeva līdz šim izcīnītā 12. vieta ir taču laba! Un smalkā robeža kļūst izturīgāka, spēcīgāka, jo tikai pozitīvais spēks spēj celt. Ļaunais – grauj un iznīcina.
Smalkās robežas par sevi atgādina katru dienu un kļūst izšķirošas ne tikai sportistiem. Šajās dienās atkal jādomā par no sabiedriskā transporta svešā pieturā izkāpušu bērnu. Kāpēc biļešu kontrolieres nepamanīja smalko robežu, kur beidzas viņu darba pienākumi un sākas līdzcilvēka atbildība? Kurš pārkāpis neredzamo līniju skolā Preiļos: mūzikas skolotāja, uzstādot pārāk stingras prasības skolēniem, vai bērnu vecāki, rakstot sūdzību par skolotāju raidījumam “Bez tabu”? Viena no vēl vismazāk komentētajām ziņām ir vēsts par to, ka no amata atkāpies mācītājs Juris Rubenis. Konflikts ar kolēģiem briedis apmēram gadu. Ne viena, ne otra puse neies “pie tiesas”, jo pat tā nespēs pateikt, kad tika pārkāpta robeža, pēc kuras šķērsošanas atpakaļceļa vairs nav.
Lielākus un mazākus soļus sperot, ik brīdi riskējam pārkāpt kādu robežu. No tā neizvairīties, tāda ir dzīve. Reizēm droši jāstājas tai pretī, klausot tikai savai sirdsapziņai, reizēm jācenšas paskatīties uz sevi no malas, lai saprastu, vai neesmu bīstami tuvu kādai smalkai robežai.
Komentāri