Pārfrāzējot Hamleta slaveno citātu “būt vai nebūt – tāds ir jautājums” saistībā ar šobrīd aktuālo izglītības reformu un lauku skolu slēgšanu, tikpat būtisks ir jautājums – slēgt vai tomēr neslēgt.
Labi saprotu, ka ir valsts nosacījumi, ir finansējums, ir pedagogu trūkums, ir prasības, kas skolai jānodrošina. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka uz skolēniem mēs nevaram skatīties tikai caur skaitļu rāmi – skolēnu skaitu un atzīmēm. Zinu, ka lauku skolās mācās arī ļoti talantīgi un spējīgi bērni, kas pēc tam mācās ģimnāzijās, iegūst vietas valsts olimpiādēs, bet šoreiz vēlētos pievērsties tai skolēnu grupai, kuriem it kā ir sliktas sekmes.
Jautājums, kurā skolā skolotājam ir vairāk iespēju strādāt ar skolēnu, kuram mācības un arī uzvedība rada problēmas. Pedagogi paši atzinuši, ka klasē, kurā ir teju 30 skolēni, nav iespējams katram pievērst individuālu uzmanību. Skolā, kur klasē audzēkņu skaits neliels, neviens skolēns neizslīd no pedagoga redzes loka. Un bērna iegūtais četrinieks ir milzīga uzvara, jo citādi viņš, iespējams, vispār neredzētu motivāciju mācīties, kavētu skolu vai traucētu citiem.
Ir svarīgi, lai šos bērnus kādā brīdī nepazaudējam. Noiet no ceļa var ātri. Protams, jāpiekrīt, ka skolas primārā funkcija ir izglītības nodrošināšana, tomēr, ņemot vērā, cik daudz laika bērns pavada skolā, nevar izslēgt arī sociālo funkciju. Mēs varam utopiski domāt, ka visās ģimenēs viss ir kārtībā, bet tā nekad nebūs, un tad skola var būt tilts, kas palīdz bērnam, pusaudzim vai jaunietim nenoklīst no ceļa.
Statistika ir nepielūdzama, arvien jaunāki bērni sāk lietot apreibinošas vielas, un, jo ātrāk viņi to sāk darīt, jo lielāka varbūtība, ka kļūs atkarīgi. Savukārt Cēsu novada pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts paudis, ka arī noziedzība kļūst arvien jaunāka. Labi, ka mūspusē nav kliedzošu gadījumu, lai gan izglītības iestādēs atzīst, ka skolēnu uzvedība rada arvien lielākas problēmas. Taču Latvijā saskaramies ar situācijām, kad pusaudži nodara pāri vienaudžiem vai pieaugušajiem, radot smagus miesas bojājumus un pat nonāvējot. Pēc skaļā gadījuma Jūrmalā, kad pusaudzis nodūra vienaudzi, Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte norādīja, ka valsts atbalstam riska grupu jauniešiem ir jābūt daudz individualizētākam, īpaši brīdī, kad redzams, ka jaunietis “sāk noiet no ceļa”. Taču tāda atbalsta Latvijā nav, jo trūkst resursu un attiecīgi mazinās iespējas novērst potenciālo vardarbību. Ne reizi vien izskanējis viedoklis, ka Latvijā bieži cīnās ar sekām, nevis laikus novērš iespējamās problēmas. Manuprāt, veicot skolu tīkla reformas, ir jāspēj saskatīt kopīgā aina, jo izmaiņas vienā jomā nes līdzi izmaiņas arī citās.
Cerīgi, ka domājot par skolu reformu, gan augstas valsts amatpersonas, gan pašvaldības piekrīt, ka katrs gadījums jāskata individuāli. Tas vieš cerību, ka iedzīvotāji tiks sadzirdēti un būs iespējams nonākt pie visiem piemērotākā risinājuma.
Komentāri