Pagājušajā nedēļā pēc vairāk nekā divu gadu prombūtnes savā vēsturiskajā ēkā atgriezās Cēsu Valsts ģimnāzijas kolektīvs. Prieks un sajūsma par jaunā veidolā atdzimušo namu bija visiem, un, kā atklāšanas ceremonijā teica skolas direktore Ina Gaiķe, – Cēsu Valsts ģimnāzija stāv uz stipriem pamatiem.
Var tikai piekrist direktorei, jo skola šogad atzīmē savu simtgadi un dažādos savas bagātās vēstures posmos tā cēsnieku paaudzēm devusi zināšanas, dzīves izpratni un lepnumu par piederību šai vietai. Pirms krietna laika man bija iespēja iztaujāt kādu bijušo cēsnieci, kurai izlaiduma valsis izskanēja līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gada jūnijā. Skolu 90 gadīgā kundze atcerējās ar pateicību un aizkustinājumu, kaut mācīties tajā nebija viegli.
Cēsu ģimnāzija bijusi viena no labākajām lauku skolām un izcēlās ar lielu stingrību. Skolēns nedrīkstēja tā vienkārši pieiet un uzrunāt skolotāju. Bija jāpieiet klāt, jātaisa reveranss ( meitenēm), eleganti ar taisnu muguru, un jāgaida, līdz skolotājs pievēršas. Tikai tad drīkstēja uzdot savu jautājumu. Pagājušā gadsimta 30. gados nākušas modē īsās kleitas, bet Cēsu ģimnāzijā kleitas mērija un to garums nedrīkstēja būt īsāks par 30 cm no zemes! Jaunās skolotājas, kurām patika pucēties, varējušas atļauties vilkt kleitas, kas knapi segušas ceļus, bet ģimnāzistēm tas bija liegts. Arī apkali un aproces ar šlicītēm drīkstēja uzlikt tikai tajā dienā, kad skolā bija balle. Ja šādā tērpā ieradās skolā pirmdienā, bija lielas nepatikšanas. Toties zināšanas, kas bija gūtas stingro skolotāju vadītajās stundās, bijušas pamatīgas, un stiprie zināšanu pamati noderējuši, kad ģimene kara beigās devās bēgļu gaitās un dzīve svešumā bija jābūvē no jauna.
Padomju laikos Cēsu 1. vidusskolas diploms ar labām atzīmēm faktiski bija ieejas karte tiem, kuri stājās augstskolā. Universitāšu mācību spēki, īpaši fizikas, matemātikas, ķīmijas specialitātēs, zināja, ka šie studenti no Vidzemes stāv uz stabiliem zināšanu pamatiem. Lai arī vietējās čekas pieskatīta un tramdīta, skola arī tajos laikos saglabāja savu garu un brīvdomības asnus. Protams, bija nodevas tā laika ideoloģijai, ierindas skates vien bija ko vērtas. Iedomājieties ( tie, kuri to nav piedzīvojuši) – klase, nostādīta ierindā ar nabadziņu, kas šķībi pūš tauri , priekšgalā, soļo pa skolas gaiteni un auro kaut kādus pilnīgi stulbus saukļus krievu valodā! Un šādas absurda komēdijas cienīgas iznešanās notika katru gadu… Taču pēc šīm nodevām skolā vai siltā laikā dzelzceļmalā, kā tagadējie ģimnāzisti saka – out off record, notika arī sarunas par aizliegto literatūru un stundās neminamo vēsturi.
Savi atmiņu zibšņi ir katram, kas mācījies šajā ēkā. Tā sanācis, ka cēsnieki pirms gandrīz simts gadiem uzkalnā pie sliedēm uzcēla skolu, kas vēl joprojām ceļ augšup cēsnieku degunus lepnumā par to, ko dzīvē iespēj uz stingriem zināšanu pamatiem stāvoši novadnieki.
Komentāri