Nesen kādas vietējās kopienas saziņas kanālā parādījās ziņa, ka sirma kundze būtu priecīga, ja kāds atnāktu palīgā sagrābt lapas un sakopt apkārtni. Uzreiz pirmais atsaucās , tad nākamais, bet pagastā visu zinoša sieva atgādināja, ka novadniecei taču nemaz ne otrā pasaules malā ir radi. Tas palika it kā nelasīts, vien kāds atgādināja: “Mazajā dīķī, mūsu kolektīvajā domas izpausmē, skabarga vienmēr lielāka kaimiņam, pagastvecim vai priekšniekam. Cilvēkam lūdz palīdzēt, bet tomēr žults atrod savu sūci, kur izpausties.” Brīvdienās talcinieki visu izdarīja, arī saskaldīja malku.
Jācer, ka sirmā kundze neizlasīja atgādinājumu, ka viņai ir radi, tāpēc nav palīdzība jāprasa citiem. Vispirms ne jau viņa lūdza, bet līdzcilvēki aicināja. Kaimiņi uzrunāja cits citu, un viss notika. Vai tas nav labs piemērs. Kāpēc bija jāiemet tā visgudrība, vienīgā taisnība, kuram kurš drīkst vai nedrīkst palīdzēt? Jā, katrs vēlas un cenšas būt pašpietiekams, tikt ar visu galā, bet ne vienmēr pietiek spēka, citreiz prasmes. Ikdienā taču tikai sarunās uzzinām, kā kaimiņiem klājas, viņu sirdsēstus, problēmas, varēšanu un nevarēšanu. Ir būtiski, ka kāds padod ziņu tālāk, pamudina – vajag palīdzēt, vai varam -, un atbilde, protams, būs, ka varam.
Modes vārds ir kopiena. Par to tiek gudri spriests, vārds un tā nozīmes locītas, jo šķiet tik svarīgi, ko tas izsaka vai neizsaka, kas tai ir piederīgi, kas nav. Un, ja jau ir kopiena, tad ko tā drīkst, ko nedrīkst pagastā darīt.
Bet dzīvē nosaukumam, vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Protams, ja nerunājam, ka kaut ko gribam no kādas institūcijas. Tai gan juridiskais statuss ir tas svarīgākais, ne vienmēr tas, kas būtiskāks cilvēkiem, kuri tiek apvienoti veidojumā, ko sauc par kopienu.
Saka jau, ka bagātība ir daudzveidībā. Droši vien, ja ar to domājam bioloģisko daudzveidību, iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu un vēl ko konkrētu. Domu, viedokļu, sapratnes un izpratnes daudzveidība, ja tā nav racionāla un mērķtiecīga, diemžēl pa skaistu taku aizved slīkšņā. Bet arī mērķi katram savi. Vienam gribas, lai viss notiek pēc viņa prāta, jo, ja esi skolota personība, tu vienīgā zini, ko kuram vajag vai nevajag, kā pareizi darīt un arī dzīvot. Cits pārliecināts, ka gan jau kāds izdarīs, tad redzēs, kas iznāks, un varēs vai nu paslavēt, vai nopelt. Vēl kāds gatavs darīt, prot uzaicināt citus un tikt līdz mērķim. Tā veidojam kopienu. Cik dažādi esam, tik dažāda tā ir. Būtiski, ka vairākums spēj darīt, nedzirdēt neauglīgas pamācības, cenšanos atrunāt ar mūžīgo – te nu nav vērts tērēt spēku un laiku, vai tad nevar izdomāt ko prātīgāku.
Tādi esam. Darītāji un darīšanas noliedzēji, darīšanas katla vārītāji un vērotāji.
Šī ir Patriotu nedēļa. Pie krūtīm daudziem sarkanbaltsarkanas lentītes, tūkstoši gāja lāpu gājienos, nolika svecītes brīvības cīnītāju piemiņas vietās. Esam kopā. Atceroties un svinot. Tā gūstot spēku un sirdstrīsas par Latviju. Ir jāatver acis, jāierauga tie, kuri ir blakus, jāsadzird, bieži vien jāsajūt, kāda ir viņu ikdiena. Tikai kopā esam Latvija. Nešķirojot, kur kuram radi, ko viņi dara, bet palīdzot, veidojot skaistu vietu, kaut mazu stūrīti dzimtenes.
Svētkos taču katram gribas būt labākam. Ja arī ne kaut ko izdarot, tad vismaz domās, varbūt klusējot.
Komentāri