Es neaizmirsu burtu “m” – tieši tā arī šobrīd jūtos. Ar trīcošām kājām izsteberēju no sava iedomu būceņa, kur it nemanot paskrējis pusotrs gads, un jūtos apžilbusi. Nepārprotiet – dzīve mājās, ko saņem katra mamma, kad ģimene kļūst kuplāka, šķita brīnišķīga, it īpaši, kad dzirdēju sava mazuļa izteikto “mamma” vai redzēju viņu apmierināti izjaucam kārtējo spēļu kastīti. Tomēr pārdzīvojums atgriezties sabiedriskajā dzīvē un pienākumos ir nenoliedzams.
Nu labi, varbūt nedaudz pārspīlēju. Protama lieta, kad katram bērnam ir savas nodarbības un, viņus izvadādama, izbraukāju Cēsis un apkaimi krustdūrienā, kaut kāds jau iespaids par ļaudīm un notikumiem paliek. Tomēr šādai dzīves organizācijai piemīt savāds attālinājums, svešatnums. Kamēr vien mans galvenais pienākums bija atvašu gaitu un nodarbību organizācija, mani it kā neinteresēja apkārt notiekošais.
Un te pēkšņi es attopos rītā, kad atkal atceros – es neesmu tikai mana ģimene. Pirmām kārtām gan, taču – ne tikai. Es esmu sieviete savā ceturtajā gadu desmitā. Kādam tas būs daudz, kādam smieklīgi maz. Nu jau kādu brīdi sevi pilnasinīgi saucu par cēsnieci, un galvaspilsēta sen jau nevilina pie sevis atpakaļ. Un atkal – kādam šie nepilnie desmit gadi šai pusē būs daudz, kādam smieklīgi maz. Tomēr tas ir kaut kāds pamats zem kājām, lai paraudzītos uz lietām un notikumiem no sava skatupunkta un atļautos arī izteikties. Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl, bet arī tam visam nešķiet tik liela nozīme, kā ieinteresētībai izprast notiekošo.
Nudien nezinu, vai man tas izdosies, bet apņēmība ir. Stāstīt par notikumiem, problēmām, iespējamiem vai pat jau gaidāmajiem risinājumiem, kā arī, nenoliedzami, par pašiem cilvēkiem. Tā, lai lasītājam ik reizi, paņemot avīzi rokās, gribētos satikties ar tuvākiem un tālākiem novadniekiem – kaut ne klātienē, bet tikai uz papīra. Uz satikšanos ieburzītās “Druvas” lappusēs!
Komentāri