Līdz ceturtdienai balsstiesīgie pilsoņi var parakstīties par grozījumiem Satversmē, kas tiem ļautu atlaist Saeimu. Pati ideja nav slikta, izpildījums viduvējs — tomēr šī iniciatīva ir labāk nekā nekas.
Piedāvātie grozījumu Satversmē ir nelieli. Ja tie tiks pieņemti, valsts pamatlikumā vienkārši būs ierakstīts, ka tautai ir tiesības atlaist Saeimu. Kas notiek, kad Saeima atlaista, cik ilgā laikā jārīko jaunas vēlēšanas un kas līdz jaunas Saeimas ievēlēšanai pieņem likumus, netiek konkretizēts. Iespējams, uz Saeimas grozīšanu orientētajiem politiskajiem spēkiem un Brīvo arodbiedrību savienībai tas pašlaik nav svarīgi. Iespējams, līdz tam vēl nav aizdomājušies.
Tie, kas iebilst pret grozījumiem Satversmē, norāda, ka par katru sīkumu, kas tautai nepatīk, nu varēs atlaist likumdevējvaru. Pa šo taciņu paejoties tālāk, var nonākt pie atskārsmes, ka Saeimai, kas reiz ievēlēta, jebkuros apstākļos ir jāstrādā līdz nākamajā Saeimas vēlēšanām. Citiem vārdiem — tie, kas iestājas pret Saeimas grozīšanu, demonstrē lojalitāti ievēlētajam likumdevējam un apšauba tautas tiesības vēlēšanu starplaikā iejaukties politiskajā procesā. Galu galā, pašlaik šādas iespējas vēlētājiem ir minimālas: ne tie var deputātus atsaukt, ne rezultatīvi paust attieksmi pret likumdevēja darbu. Vēlētāji var tikai noskatīties, kā karavāna iet tālāk. Tauta kā varas patiesais turētājs ir tikai Satversmē ierakstīta rindiņa, nevis reāla iespēja. Vai ar Saeimas atlaišanu kaut ko var atrisināt? Tas jau ir cits stāsts.
Kas rada vēlētāja neapmierinātību ar politiku? Atsvešinātība, nespēja paust viedokli, vienaldzība, bezcerība par pārmaiņu iespēju. Šādu noskaņojumu parādīja arī pagājušo vēlēšanu rezultāti — tajās bija mazākā vēlētāju aktivitāte Saeimas vēlēšanu vēsturē, piedalījās 62 procenti balsstiesīgo. Viens no iemesliem — nav, par ko balsot. Iespējams, paradoksāli, bet starp 19 partijām nav izvēles iespēju.
Pirmajā acu uzmetienā partijas var iedalīt divās daļās: vienas ir tās, kas var strādāt Saeimā un valdībā, otras, kas startam Saeimas vēlēšanās pieteikušās pārpratuma dēļ vai arī tāpēc, ka grib par sevi atgādināt.
Būsim reāli — latviešu vēlētājam, ja tam neizdodas tikt pāri instinktīvajai piesardzībai pret tā dēvētā kreisā spārna partijām, kas iestājas par krievvalodīgo tiesībām, nav alternatīvas, ja tas vēlas, lai Saeimā būtu partijas, kas spēj strādāt. Atšķirības starp Tautas partiju, „Jauno laiku” un kādu no jaunveidojamajiem politiskajiem spēkiem ir tikai formālas. Atšķirība ir tikai nosacītā spējā strādāt produktīvāk un prioritāšu akcenti, taču virziens ir viens. Labējā politika, sevis pasludināšana par nacionālo interešu aizstāvjiem, lai izdevīgā brīdī no šīs lomas atteiktos. Vēlme iesaistīties transnacionālās un globālās struktūrās, tai skaitā Eiropas Savienībā, tādējādi gan iegūstot ārvalstu fondu līdzekļus, gan mazinot valsts varu pār notiekošo ekonomikā. Sekmīga cīņa ar pensionāriem, kas pieprasa cilvēka cienīgu dzīvi. Un pāri visam — spēles ap dažādiem amatiem un amatpersonām.
Un, ja nav alternatīvas, sākas apātija vai dusmas pret likumdevēju, kas it kā pašu ievēlēts, taču īsti nepārstāv ievēlētājus. Deputāti Saeimā iekļūst ne tāpēc, ka patīk vēlētājiem, bet tāpēc, ka partija tos ievieto vēlēšanu biļetenu pirmajās vietās. Latvijā nav masu partiju, kurās iesaistīties cilvēkiem, kas nepretendē uz darbu politikā. Līdz ar to nav iespējas ar partijas palīdzību vēlēšanu starplaikā paust savas intereses un vēlmes. No visa tā iznāk, ka vēlētājs Latvijā ir objekts, kas ar reklāmu un citu mānekļu palīdzību ir jāaktivizē reizi četros gados, lai nobalsotu par tiem, kam košākas krāsas reklāmā. Pēc tam viņam atkal labāk iekūņoties un nemaisīties politikā.
Lai valstī vara no tiesas būtu tautai, vēlētājiem nepieciešams mehānisms, kā politiku ietekmēt. Te nav runas par to, ka Saeima jāatlaiž, tiklīdz tā pieņem kādu nepopulāru likumu. Runa ir par principu — par to, kurš nosaka, vai Saeima pārstāv tautu, vai ne. Par to, kuram ir tiesības koriģēt Saeimas sastāvu un darbu. Par to, kuram Saeima atbild par saviem darbiem.
Satversmes norma, kas paredz Saeimas atlaišanu, šajā situācijā nav labākais risinājums. Mažoritārā vēlēšanu sistēma un masu partiju veidošana ir tikai dažas no iespējām, kas joprojām nav iekļautas politikas dienaskārtībā. Ja arī vēlētājiem izdotos laiku pa laikam atlaist Saeimu, nekas taču nemainītos. Nav novērsts cēlonis tam, kāpēc Saeima neapmierina un nepārstāv vēlētāju intereses. Ja tagad būtu Saeimas ārkārtas vēlēšanas, tās pašas partijas, tikai citādās kombinācijās savēlētu atpakaļ.
Taču — ja jau reiz nav neviena tik drosmīga, kas risinātu Latvijas politikas patiesās problēmas, ir citi, mazāk drosmīgi, kas piedāvā vismaz kaut ko. Tie piedāvā valsts pamatlikumā iestrādāt drīzāk simbolisku, nekā efektīvu normu, kas noteic: ir tev, pilsoni, tiesības atlaist deputātus no darba. Ja arī viņi šīs normas dēļ labāk nestrādās, vismaz tev pašam tas būs kā neizlietots vēlēšanu biļetens. Skata pēc. Un, ja tas ir tas, ko mūsdienu vēlētājs grib, ir tikai apsveicami, ja viņš spēj aiziet līdz vēlēšanu iecirknim un parakstīties par savas vēlmes piepildīšanu.
Komentāri