Kamēr Krievija turpina Ukrainā iznīcināt cilvēku dzīves, Krievijas prezidents ne mirkli nevilcinās paspēlēties arī ar visu pārējo pasauli, ik pa laikam draudīgi piesolot nospiest kodolpogu.
Gada sākumā daudziem likās neticami, ka Krievija tiešām varētu īstenot draudus un reāli iebrukt Ukrainā. Tomēr karš tika uzsākts un turpinās vairāk nekā pusgadu. Jau pavasarī līdz ar Ukrainas sīvu aizstāvēšanos un pasaules iesaistīšanos, lai palīdzētu, no Krievijas izskanēja pirmie draudi, ka nepieciešamības gadījumā tā liks lietā kodolieročus. Un tagad tādi draudi izskan atkal un atkal. Saprotams satraukuma uzplaiksnījums, kārtējo reizi to dzirdot, jo vairāk tādēļ, ka kopš februāra redzam Krievijas rīcību, kas neiekļaujas nekādās starptautiski un vispārcilvēciski pieņemtās normās, vairs nav paredzams, cik tālu šīs valsts vadītājs gatavs iet.
Tas, cik ļoti mūs ietekmē kaimiņos notiekošais, ir mainīgs. Ne viens vien ir teicis – lai spētu turpināt ikdienu, plānot nākotni, nav iespējams visu laiku domāt par Ukrainā notiekošo. Jaunākajos “Benu” aptiekas “Stresa termometra” datos vērojams, ka Latvijas iedzīvotāju vidū atkārtoti pieaug uztraukums par Krievijas izvērsto agresiju Ukrainā. Augusta sākumā veiktajā aptaujā kopumā 76,1% respondentu savu uztraukumu vērtēja kā augstu vai ļoti augstu, kamēr septembra beigās šis rādītājs jau sasniedzis 83%, kas ir gandrīz tikpat daudz kā maijā, kad uztraukumu kā augstu vai ļoti augstu vērtēja 84,6%. Jāatzīmē, ka karš satrauc ne tikai latviski runājošos, satraukums ir arī krievvalodīgo vidū. Augstu vai ļoti augstu satraukumu izjūt 84% latviešu, bet krieviski runājošiem šis rādītājs ir 75%. Ja analizē pēc aptaujāto vecuma, tad vislielākās raizes karš rada respondentiem vecumā no 55 līdz 74 gadiem – 87%, bet arī citās vecuma grupās tas variē robežās no 80 līdz 84%. Vienīgi vecumā no 18 līdz 24 gadiem šis procents ir nedaudz zemāks, bet arvien nozīmīgs – 70%.
Mums tepat līdzās ir patiešām neparedzams kaimiņš. Latvieši uz savas ādas ir piedzīvojuši, cik klaji Krievijā pie varas esošie senākā un nesenākā pagātnē var melot un kādus posta darbus pastrādāt, aizbildinoties ar it kā labiem nodomiem. Dzīvojam laikā, kad šim gadsimtam neierastā veidā, kur līdz šim dominējusi diplomātija, vēsture tiek rakstīta ar brutalitāti un meliem. Tāpēc brīžiem patiešām ir sajūta, ka visi sēžam uz bumbas ar laika degli, jo nākotnes scenāriji tiek zīmēti ļoti dažādi. Kamēr karš nav beidzies, var vēlēt izturību ikvienam Ukrainas aizstāvim un palīdzēt ukraiņiem, cik ir mūsu katra iespējas.
Komentāri