Jaukajā atvasarā ap Dzejas dienu laiku ar draugiem esam iesākuši apciemot Vidzemes mazpilsētas. Teju katra no tām pa šiem neatkarības gadiem kļuvusi par pērlīti Latvijas rotā. Atliek skatīties, priecāties, un gaišas, dzejiskas noskaņas pilsētiņās rodas pašas no sevis – Smiltene, Rūjiena, Gaujiena un šogad Alūksne.
Septembra rīts Alūksnes ezera krastā. Brokastis izkoptā krasta vietā ar skatu no terases uz Cepurītes salu. Atvasaras dabas glezna, ko vērts paturēt atmiņā. Un tajā pašā brīdī īsziņa tālrunī ar jautājumu: “Jūs vēl Alūksnē? Dīvaina izvēle. Ko tur var darīt divas dienas?” Nav vērts uz rakstītāju apvainoties. Cilvēks vienkārši sen nav bijis šajā Austrumlatvijas pusē un nezina, par kādu pērlīti tā veidojas. Tā nav tikai leģendārā kapu svētku pilsēta.
Tā cienījami saucama par Glika, pirmā Bībeles tulkotāja latviešu valodā, pilsētu. Ciemošanos mazajā, Bībelei veltītajā namiņā alūksnieši pratuši pārvērst par piedzīvojumu. Ja kāds no padomju laika atceras, ka šajā namiņā bija degvielas uzpildes stacija, tad tagad no benzīna nav pat smakas. Savukārt Glika stādītos simtgadīgos ozolus apmeklējot, kabatā iebirst pa zīlei.
Tālavas ielā, kur rodams šaursliežu bānīša depo, pat lietus smīlāšana neiztraucē dzejiskām noskaņām, mazbānīti un tā divus pasažieru vagoniņus sagaidot no Gulbenes. Bānītis svilpj, vēl neieraugāms. Tā pienākšana 19. gadsimtam raksturīgā stacijā ir gaidīšanas vērta.
Alūksnieši gādājuši, lai pilsētas vidū uz ezera salas ir īpaši romantiski. Tagad uz salu ved divi gājēju tilti, abi ik stundu “muzicē”. Naktī tilti arī izgaismojas dažādās krāsās. Kā lai tādās nakts stundās apslāpē dzejiskas noskaņas? Tā rada gājējus par dzejniekiem bez vaicāšanas. Dzeja skaļi nav jālasa. Tā vienkārši ir tev blakus.
Alūksnieši gājuši vēl tālāk. Mazpilsētā elegantākajā restorānā dzejiskums ir pat katrā šķīvī – vai nobaudīsi gaileņu zupu, vai dzērveņu saldo ēdienu. Šķīvji uz galda nonāk, rotāti ar četrām baltām salām. Esi dzejnieks vai ne, bet doma ir viena – esam pilsētā ar ezeru un tā četrām salām.
Braucot apkārt varenajam ezeram, salas izgaismojas septembra ēnās un saules staros. Atstājot pilsētu, pretējā krastā redzams savvaļas balto gulbju pāris, kas sargā savus šīgada mazuļus.
Komentāri