Šiverē kā pa savu kabatu. Tāds teiciens tautas mutē dzirdēts. Parasti, ja runā par to, kas ar svešu mantu rīkojas kā ar savējo, vai arī ja kāds no kopus īpašuma prot atraut gabalu un iebāzt savā kabatā. Tādi cilvēki jau ir visur un bijuši visos laikos, sākot no senseniem vēstures stāstiem, beidzot ar mūsdienu modernajām, transnacionālajām kompānijām, valstīm un to blokiem. Bet ne jau tikai tiem lielajiem un varenajiem pieķeras tāds niķis, arī mazie un mazākie prot savu roku iebāzt svešā vai kopus kabatā un izvilkt pa dālderim sev. Un viņiem tas šķiet tik pašsaprotami, ka tad, kad apkārtējie, zudumu pamanījuši, ceļ traci, viņi pilnīgā mierā attrauc, ka nekas jau nav noticis. Jā, ja kāda manta vai cits labums diendienā pie rokas, tas jau sāk likties kā savējais.
Nezinu gan, pie kuriem – lielajiem vai mazajiem – pieskatīt Latvijas tieslietu ministru. Taču, ka viņš pa ministriju šiverē kā pa savu kabatu, nu gan nācis gaismā. Cik dīvaina iedoma – paņemt ministrijas busiņu un vest savu skapi! Nevar saprast – smieties vai raudāt. Nodarījums izskatās tik nenozīmīgs un pat mazliet komisks (vai tad Rasnača kungam pietrūka naudas, lai pasūtītu kravu pārvadāšanas transportu?), bet pats fakts, ka ministrs varēja izkomandēt iestādes autoparku privātajām vajadzībām, liek domāt par cienījamā politiķa izpratni par savu vietu šajā pasaulē. Jo vairāk – viņa attieksmi. Atvainojies sabiedrībai, ka tā rīkojies, Rasnača kungs esot norādījis, ka patlaban jautājums saistībā ar dienesta automašīnas izmantošanu privāta skapja pārvešanai “ir izsmelts”.
Vai tiešām? Ne jau par to nelielo gabaliņu, ko valsts auto nobrauca, pārvedot ministra skapi, tiek celts tracis, to taču tik izglītotam cilvēkam vajadzētu saprast, bet gan par attieksmi pret lietu kārtību. Par to, ka tik augstām amatpersonām vajadzētu savā domāšanas veidā prast pacelties pāri savam ikdienišķo sīkumu izdevīgumam. Lai sabiedrībā neraisās doma – ja jau tādā sīkumā nav godprātības, kas notiek lielākās lietās?
Komentāri