Cēsīs jau sen par autostāvvietām nav jāmaksā. Pašvaldība bija tālredzīga, atcēla šo nosacījumu, daudzviet gan atstājot laika ierobežojumu mašīnas stāvēšanai. Arī nav slikti, tagad lielākoties stāvlaukumos kādu brīvu vietu var atrast pat pīķa stundās, varbūt ne tik tuvu konkrētajai vietai, kurā jānokļūst, bet var jau kādu gabaliņu arī paiet kājām. Turklāt invalīdu auto stāvvietas ir īpaši apzīmētas, tās ierādītas iespējami tuvu galamērķim, kurā cilvēkam, kam apgrūtināta pārvietošanās, jānokļūst. Turklāt pārējie cēsnieki ir pietiekami solīdi, lai šajās stāvvietās nenovietotu savu spēkratu. Taču nu Cēsīs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (nemaz nerunājot par pārējiem) ir vieta, pie kuras ar auto nevar piekļūt, ja to vēlas – jāmaksā 4,14 eiro. Tā vieta nav ne lielveikals (var palūgt pārtiku atnest citiem), ne koncertzāle (koncertus var redzēt televīzijā), tie ir Cēsu
Meža kapi.
Kapsēta mazpilsētas mērogiem diezgan liela, līdz purviņa malai, kur tā beidzas, jāiet labs gabals. Jaunam cilvēkam tas gan nekas. Vecākai paaudzei, īpaši tiem, kam jau klāt astotais gadu desmits, un cilvēkiem ar kustību traucējumiem nereti ceļš par tālu, no asfaltētā stāvlaukuma ielas malā pa smilšainu ceļu aiziet līdz tuvinieku atdusas vietai nepietiek spēka.
Zinām taču, ka, sasniedzot brieduma un vieduma gadus, aizvien vairāk vēlamies pasērst pie saviem mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem – vecākiem, brāļiem, māsām. Ja smiltājā aizvadīts dzīvesdraugs, ir tik svarīgi padomāt pie viņa kopiņas, atnest vienmēr svaigas puķes. Ko darīt, ja kājas neklausa, ja paiet grūti pat ar kruķu vai kūjiņas palīdzību? Cēsu Meža kapos slimajam cilvēkam par to vajadzēs maksāt. Citādi auto iespējami tuvāk viņu pievest nedrīkstēs.
Laikā, kad sabiedrība, arī valsts un pašvaldības institūcijas aizvien vairāk rūpējas, lai vide būtu pieejama ikvienam, arī tiem, kam kustību traucējumi, padarīt kādu sabiedrībai ļoti nozīmīgu vietu par mazāk pieejamu – vai tas nav dīvaini? Manuprāt, kapsētās vajadzētu nevis samazināt, bet uzlabot vides pieejamību. Pagaidām par to nekur publiski nerunā, bet, ja padomājam, cilvēks ratiņkrēslā taču gandrīz nevar piekļūt pie tuvinieku kapiem. Reta Latvijā ir kapsēta, kur celiņi piemēroti, lai pa tiem pārvietotos ratiņkrēslā. Īpaši Vidzemes vidienē, arī Cēsīs. Varbūt turpmāk, plānojot kapsētu labiekārtošanu, vērts par to padomāt?
Komentāri