Ja jābrauc, jābrauc. Dēls dabūja mašīnu, un ripinājām uz Cēsu pusi, kamēr ceļi vēl sasaluši, jo pavasaros pagasta ceļa segums parasti pazūd kopā ar sniegu. Dēls mani izlaida pilsētas centrā un pats aizbrauca meklēt darbu.
Sēdēju autobusu pieturā. Te satiksmes līdzekli gaidīja arī bariņš jaunu cilvēku. Sākumā domāju, ka viņi ir krievi, jo runāja vārdos, kādos kolhozā izteicās traktoristi kartupeļu talkās, kad no rīta nebija paspējuši salāpīt paģiras. Kaut kas neizprotams lika man paiet malā, jo visi šie puisieši nepārtraukti spļāva kā nokaitināti kamieļi. Autobusu pieturā
zeme bija balta piespļaudīta. Kad
pienācu, iedomājos, ka te uzturējies pīļu bars un pieturas vietu piekakājis. Jaunieši spļāva te pa labi, te pa kreisi, līdz lipīgs slapjums noslīdēja man pa vaigu. Sabijos, jo avīzēs biju lasījusi par putnu gripu un citām jaunām kaitēm, ko dakteri vēl nemaz nav spējuši izdibināt. No satraukuma apspļaudītā vieta sāka karst. Iedomājos, ka šie spļāvēji slimo ar diloni. Sabijos un devos pie ārsta uz analīzēm. Kamēr nokļuvu līdz poliklīnikai, tikai retais jauneklis, kurš nāca pretī, nespļaudījās. “Cēsīs sērga, Cēsīs sērga,” kliegdama iedrāzos pie ārsta. Dakteris apskatīja karstošo vaigu un mierīgi konstatēja: “Jums kāds ir uzspļāvis.” “To, ka uzspļāvis, pati zinu, bet varbūt tas cilvēks ir slims? Tur tādu spļāvēju bija vesela kompānija, varbūt viņiem ir kāda sērga,” jautāju. Ārsts man izskaidroja ļoti zinātniski, visu neatceros, bet sapratu, ka tā ir kaut kāda garīga sērga, pret kuru kulturāli cilvēki ir imūni. Ar spļaudīšanās sērgu parasti saslimstot vēl nenobriedusi publika ar kompleksiem. Baidoties, ka viņus nepamana meitenes, jaunietis kreptīgi nolamājas krieviski, lai siekalas savairojas, un tad spļauj. Ārsts laikam juta, ka nesaprotu, un teica tiešāk, ka suņi tādās reizēs paceļ kāju un kārpa zemi, bet āži piečurā bārdu. Nu ja… Tad jau labāk lai spļauj, jo kā izskatīsies, ja jaunietis rīkosies kā suns. Kā āzim arī nesanāks, jo bārda vēl nav izdīgusi.
Ar cieņu Vilhelmīne no Grabažiem
Komentāri