Šis gads man izvērsies par atklājumu laiku sēņu pasaulē. Tas sākās pavasarī ar lielo sērpiepju bumu, kas vairāk nekā citus gadus bija saaugušas uz kokiem, priecējot pat parkos un dārzos un ļaujot cilvēkiem uzzināt, ka tās ir ne tikai skaistas, bet arī liekamas uz kārā zoba. Man tās bija pilnīgi neiepazītas, es gadiem pilnīgi mierīgi dzīvoju bērnībā iepazītajā sēņu pasaulē, priecājoties par beciņām, bērzlapēm, vilnīšiem, gailenēm un alksnenēm, kā arī skaistajām, bet mežā atstājamajām mušmirēm. Tomēr šogad radās interese sēņu pasaules apvāršņus paplašināt, tāpēc piereģistrējos vairākās sociālo tīklu domubiedru grupās. Vienā no tām uzzināju, ka, izrādās, ir daudz ēdamu sēņu, uz kurām pat virsū neskatījos, bet citā atklāju, cik daudz ir neparasta izskata sēņu un cik daudz neparastu nosaukumu.
Arī šobrīd sociālie tīkli ļauj redzēt, ka, lai gan daudzi sēņošanas sezonu ir noslēguši, lielākie entuziasti vēl aktīvi dodas mežā un nes mājās pilnus grozus ar gailenēm, cūcenēm un ir priecīgi arī par vēršmēlenēm – vēl vienu sēni, kas man ir pilnīgs jaunums. Un, kamēr vieni salasīto un burciņās salikto jau steidz notiesāt, tikmēr citi sēņu mīļotāji daudz labprātāk par sēņošanu nododas retu sēņu atrašanai un ar redzēto dalās fotogrāfijās. Daži izmēģina dzijas un koku krāsošanu ar sēnēm, atklājot pie mums esošo sēņu pasaules daudzveidību, kas turklāt ir piedzīvojama ikvienā gadalaikā, ne tikai rudenī.
Iegrimstot sēņu pasaulē, atklāju, ka it kā parasto sēņu ir ļoti daudz, tā pie mums atrodama ir parastā celmene, parastais vilnītis, parastā žultsbeka, parastā pienaine, tāpat pavisam parastie zemestauki, parastā vistene un koši oranžā parastā skropstaine, kas manā skatījumā it nemaz nav parasta. Savukārt man zināmajām ierastajām sēnēm ir arī visnotaļ neparastas vārda māsas un brāļi. Nemaz nezināju, ka ir tādi bumbieru pūpēži, kuri mēdz augt ne tikai uz zemes, bet arī uzrāpties uz koksnes, ir arī ežu pūpēdis un iesārtais jumjupūpēdis. Arī feinajām gailenītēm ir vārda māsas – sekstainās gailenes, beciņu vidū ir arī pārslainā beka un grubuļainā samtbeka, kā arī tai pašai pavasarī slavu guvušajai sēra piepei ir daudz citu vārda māsu, tai skaitā tauriņpiepe. Tāpat kā šai, arī daudzām citām ir doti tādi vārdi, kas labi ilustrē izskatu – ir ziepju pūkaine, lapkoku svečtursēne, čūskmēlīšu milnene, austeru sānause, vēdekļa sārtaine, krokainā kazbārde. Sēņu daudzveidība ir tik liela, ka cilvēki, lai tās raksturotu, izmanto visdažādākos salīdzinājumus, piemēram, kā flamenko dejotājas brunči, kā kokteiļglāzes, kā lillā zieds, bet daudziem šogad atklājušās skaistulītes – zeltainās aleirijas. Tās kāda no sociālo tīklu ieraksta autorēm raksturojusi: “No tāluma likās, ka mežstrādnieki oranžu krāsu uz ceļa izšķaidījuši. Jā, tik apbrīnojama ir dabas pasaule, to katrs varam iepazīt, cik vien plaši vēlamies.”
Komentāri