Par šī gada sēni izvēlēta zilzaļā hlorociborija – mazītiņa, jo izaug ne garāka par centimetru, bet krāsas dēļ ir pamanāma, tāpat viegli ieraugāma ir koksne, uz kuras sēne aug. Tā sprunguli iekrāso zilgani zaļu.
Lai gan pati zilzaļā hlorociborija dabā vērojama no augusta līdz novembrim, arvien jūtos pārsteigta, ka sēņu vērošana un pat sēņošana iespējama arī ziemā. Nu, varbūt ne gluži -20 grādos, tomēr neliels aukstums dažādām sēnēm nekaitē. Ziemā sastopama arī ziemas celmene jeb samtkāta ziemene, tā ir ēdama pat tad, ja ir viegli sasalusi.
Ir arī neēdamas, bet ļoti košas skaistules, kas atrodamas ziemas mēnešos – īpaši spilgta ir dzeltenā receklene. Toties parastie cietpūpēži, kas rodami arī vasaras beigās un rudenī, šobrīd var būt labi izmantojami dzijas krāsošanai. Izrādās, ir arī daudzus gadus augošas sēnes, tā ļoti izplatīta ir parastā apmalpiepe. Tās virspuse ir tumša ar sarkanbrūnu un gandrīz baltu joslu gar cepurītes malu, augļķermenis var būt pat desmit gadus vecs. Vēl var mēģināt atrast vienu līdz astoņus centimetrus augsto, interesanto briežu ksilāriju, kuras augšdaļa zarojas, nedaudz atgādinot brieža ragus. Un vēl, tiklīdz temperatūra ir ap nulli, mežos veidojas ledusmati, kas attālināti līdzinās cukurvatei, to veidošanos veicina koksnē esošā sēne.
Man šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka aizvadītajā gadā Latvijas Mikologu biedrības pārstāvji saņēma nemateriālā kultūras mantojuma apliecinājumu par sēņu vākšanas un izmantošanas tradīciju. Var vienīgi brīnieties, ka latviešiem tik pašsaprotamā sēņošana nemateriālajā kultūras mantojumā nebija iekļauta jau agrāk. Kamēr cittautiešus turpina izbrīnīt latviešu patiesā aizrautība doties mežā pēc sēnēm, es gadu no gada turpinu sajūsmināties par tik daudzveidīgo un ļoti pārsteidzošo sēņu pasauli un arī to izmantošanas iespējām.
Protams, visbiežāk sēnes lieto pārtikā, bet arī tautas ārstniecībā, dzijas un citu materiālu krāsošanā pamazām ienāk arī rūpnieciskie sēņu izmantošanas veidi. Turklāt, kā norāda Latvijas Mikologu biedrība savā pieteikumā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, mūsdienās sēņošanas tradīcijas iedvesmo dažādu jomu māksliniekus un amatniekus. Sēņu veidols dots ne tikai keramikas darbiem un rotājumiem, Tērvetes dabas parkā ir tādas koka skulptūras, ir iestudētas lugas par sēņu tematiku. Un, protams, dzejoļi un pasakas, ko tik labi zina bērni.
Tāpat mūsdienu laikmets ietekmē to, kā cilvēki iegūst zināšanas par sēnēm. Ja senāk tās nodeva no paaudzes paaudzē, tagad ir bērni, kas nekad nav sēņojuši, bet pieaugušie zināšanas papildina internetā atrodamajās interešu grupās un citos interneta resursos, ko izveidojuši entuziasti. Arī mūsu novadā rudenī notika Sēņu dienas, kad bija iespēja tikties ar speciālistiem un iepazīt tuvāk sēņu pasauli. Ikviens atrasto sēni var arī nofotografēt un lūgt mākslīgajam intelektam to atpazīt. Protams, tas bieži kļūdās, tomēr savulaik tāda iespēja vispār bija pilnīgi neiedomājama.
Domāju, latvieši turpinās sēņot, un tieši tāpat man šķiet, ka sēņu pasaules daudzveidība atklāsies vēl un vēl plašākā veidolā.
Komentāri