Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents, arhitekts
Muižas un pilis šodienas Latvijā ir modes lieta, daudzi uz tām brauc, bet to saimnieki ne vienmēr ar šīm celtnēm rīkojas tā, kā vajadzētu. Problēmas rada arī vajadzība ņemt kredītus muižu sakārtošanai, jo pastāv noteikumi, kas prasa naudas apgūšanas tempus. Ēku restaurācija, konservācija un amatniecības darbi nenotiek tik ātri, kā prasa kredīta izmantošana. Eiropas Savienības līdzekļi, kas tika piešķirti Rundāles pilij un citām Latvijā, radīja problēmu, ka nauda jāizmanto pārāk ātri, ko, apzinīgi strādājot, nemaz nevar izdarīt. Runājot no pieminekļu aizsardzības viedokļa, nauda, kas atvēlēta pieminekļu sakārtošanai, ir slikta tās ātrumu dēļ.
Arī valstij vajadzētu piedalīties ceno celtņu saglabāšanā, bet tā to nedara. Iespējams, tas ir laika jautājums, jo visā civilizētā pasaulē valsts piedalās vēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Iespējams, Latvijā tas nenotiek tādēļ, ka neviena ministra īpašumā nav muiža, pils vai kāda cita sena ēka.
Esmu novērojis – kamēr lietu kārtība nav skārusi personīgi, mēs bieži daudz ko nesaprotam. Arī to, kā uztveram materiālus, kas jāizmanto, lai
senu celtni restaurētu. Ne vienmēr tradicionālie restaurācijas materiāli ir dārgāki nekā modernie. Diemžēl cilvēkos iestrādājušies stereotipi, kā muižai vajadzētu izskatīties, bet patiesībā neviena senā celtne tās ziedu laikos nav izskatījusies tik perfekti, kādas mēs tās tagad gribam izveidot.
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis teicis, ka Mežotnes pils tagad izskatās pārāk sterila. Daudzas ēkas nokrāsojam pārāk pedantiski, agrāk tās tādas nemaz neizskatījās. Bija mazliet noplukušas, bet toties dzīvas un tagad novecojušas. Ar jaunajiem, tradicionālajiem materiāliem remontētas ēkas noveco citādāk.
Atcerēsimies gleznotāja N.B.Dennera slaveno gleznu “Vecas sievietes portrets”, kur viņa attēlota ar dabiskajām novecošanas krunkām. Pretstats šim portretam varētu būt dziedātājs Maikls Džeksons, kurš ir tā restaurēts ar plastiskajām operācijām (jaunajiem materiāliem), ka grūti pateikt, vai viņš ir nēģeris, baltais, sieviete vai vīrietis, un arī to, kāds ir šī cilvēka vecums. Tas pierāda, ka vecam jāizskatās atbilstoši vecam, bet jaunam, savukārt, jaunam. Pa vidu ir laipošana, kas nojauc vēsturisko izpratni. Jābūt tā , ka, pieejot pie ikvienas celtnes, nevajadzētu lauzīt galvu, kurā gadā tā būvēta, tā ir jauna vai veca. Ja tā ir veca, tad tai jābūt ar izstaigātiem koka grīdas nodilumiem, tajā jābūt koka logu rāmjiem, kas pat īsti neveras vaļā, kaut kur uz sienas ir notecējusi krāsa. Tā mēs ieraugām faktūru un grumbas šīs celtnes sejā. Tā ir ēka ar savu dzīves pieredzi, bet mēs to tagad cenšamies iznīcināt.
Tūristi brauc uz citām valstīm un pilsētām meklēt atšķirības ar savu dzimto vietu. Tādēļ daudzi brauc arī uz Cēsīm un Cēsu rajonu.
Cēsis ir sena mazpilsēta, kur pilnīgi neiederas Maxima vai citi lielveikali. Cēsīm nepieciešams izstrādāt pilsētas atdzimšanas koncepciju, kurā jāparedz daudz mazi veikaliņi un kafejnīciņas, nevis
Maxima un Supernetto. Pilsētas atjaunošana Cēsīs nav jūtama. Cēsīm vajadzētu padomāt par jumtu ainavu. Var jau visu nokrāsot sarkanu vai uzlikt sarkanus dakstiņus, bet kādreiz bija arī jumti ar zaļu skārdu. Pārāk daudz tiek izmantoti sintētiskie materiāli, kas celtnei atņem tās patiesumu. Tās mājas Cēsu vecpilsētā, kurām vēl remonts nav pieskāries, ir baudāmas, bet pārējās jau kļuvuša neinteresantas tūristiem, kuri grib redzēt autentisku vidi.
Piemēram, Stokholmā visas vēsturiskās mājas tiek krāsotas ar kaļķa krāsām, bet Latvijā visi to dara ar sintētiskajām silikāta. Ar kaļķa krāsām krāsotās ēkas saglabā savu patieso vecumu un izskatās dzīvas. Latvijā, sevišķi mazajās pilsētās, vēsturiskās apziņas koncepcijas trūkst, bet seno celtņu vēsturiskās liecības vērtība ir ļoti liela, tikai mūsdienu sabiedrībā viens to redz, bet otrs ne. Tādēļ arī ļoti daudzas senās celtnes Latvijā brūk. Igaunijā situācija ir citāda. Pašvaldības tās atpērk no privātpersonām, lai veidotu kultūras centrus, bet Latvijā pašvaldības no šiem objektiem cenšas atbrīvoties. Man būtībā nav svarīgi, kuram arhitektūras piemineklis pieder, jo neviens tāpat to neaizvedīs no mūsu zemītes. Mani patiktu, ja no Latvijā esošajām tūkstoš muižām daļu saimnieki izmantotu dzīvošanai, jo muižas kādreiz bija lielas dzīvojamās mājas. Zviedrijā visas muižas pieder privātīpašniekiem, bet tūristiem tāpat ir iespējas tās apskatīt. Jo šīs valsts likumdošanā ir iestrādāts, ka par stundām, kad privātīpašumu apmeklē tūristi, īpašniekam ir nodokļu atlaides. Pie mums izveidojies dīvains stereotips, ka privātīpašnieks ir slikts saimnieks. Nē, slikts saimnieks diemžēl ir valsts.
Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri