Atkal redakcijai kāda lasītāja žēlojās par dažu labu senu, skaistu namu, kas pamazām brūk. Šoreiz par ēku, kuru vecākā paaudze atceras kā pienotavu, bet kurai savulaik bijis pavisam saturs – tā bija sanatorija.
Seniore nevarēja piekrist, ka pašvaldība neko nevar darīt, lai mainītu šādu namu likteni. “Nu, lai atpērk! Pašvaldība būvē Kosmosa centru, ielu krustojumos taisa rotācijas apļus, bet vecās ēkas sabrūk, un pilsētas vecā daļa kļūst par tādu kā drupu kaudzi,” bija pikta zvanītāja.
Jā, pašvaldībai vienmēr jāspēj izvēlēties starp attīstību un šodienas labklājību, arī starp senā saglabāšanu un jaunā celtniecību. Cik kurā jomā ieguldīt, ja svarīgs ir viss?
Cēsis ir sena pilsēta, tā ir tā īpašā vērtība, kas šo vietu dara interesantu atbraucējiem un, domājams, arī tiem, kas izvēlas šeit apmesties uz dzīvi. Pilsētas senatne ir ieguvums un reizē sarežģījums. Senie nami, kas pieder pašvaldībai, kurš teicamāk, kurš lēnāk, bet visi ir aprūpēti, neiet postā un garāmgājējiem nerada pamestības iespaidu. Bet ko darīt ar ēkām, kas ir privātais īpašums? Un tādu Cēsīs ir lielākā daļa. Ne tikai sanatorija – pienotava. Daudzkārt apspriestais vēsturiskais Harmonijas nams centrā, par laimi, vismaz no ārpuses izskatās ciešami. Vairākas ēkas Vaļņu ielā, kas gan īpašā statusā nav ierakstāmas, ir bēdīgā izskatā. Pa līdzīgam namam ir Rīgas un Palasta ielā, Gaujas ielas sākumā. Vienvārdsakot – vecākajā pilsētas daļā, kas kopumā arī veido vietas tēlu. Ne jau visas šīs ēkas ir uz sabrukšanas robežas, bet iespaidu bojā.
Kāds ir risinājums? Tāda viena nav. Par būvēm, kas apdraud drošību, degradētām vietām īpašniekam uzliek naudas sodu, pašvaldība sakārto apkārtni, lai celtne un teritorija neapdraud cilvēkus, piedzenot izmaksas no īpašnieka. Ja īpašnieks to visu samaksā, ko tālāk? Draudu garāmgājējiem nav, bet skats no tā neuzlabojas.
Piespiedu atpirkšana? Tāda precedenta Latvijā pagaidām nav. Gan jau caur likumu un citu normatīvo aktu līkločiem kādu ceļu var atrast, bet cik vajadzētu laika un citu resursu?
Vai tas būtu samērojams ar ieguvumu?
Mēģināt vienoties ar īpašnieku par atpirkšanu? Te nu katram skaidrs, cik dārgi tas varētu izmaksāt. Ja kāds grib pirkt, bet saimnieks pat necenšas pārdot, tad cena…
Šķiet, vecajai apbūvei atkal kļūt par skaistām ēkām ir tikai viena iespēja – ieinteresēts īpašnieks. Cerīgs piemērs ir vēsturiskie nami pie Rožu laukuma, ko iegādājies uzņēmums un jau radījis redzējumu, kā tos atjaunos un kādu jaunu pievienoto vērtību vietai dos.
Tomēr savu devumu šai iespējai pašvaldība var pievienot. Piemēram, rodot, ieinteresējot iespējamos nākamos īpašniekus un savedot kopā ar tiem, kuriem nams ir tikai ieguldījums nenojaustai situācijai.
Komentāri