Beidzot, beidzot mežs kļūst arvien bagātāks ar savām rudens veltēm – sēnēm. Un, lai gan daudzām tautām tas ir tik nesaprotami, daudziem latviešiem šajās dienās tik aktuāli – doties mežā un salasīt vai nu pavisam nedaudz sēņu mērcītei, vai jau krietni vairāk, lai sarūpētu ziemas krājumus – sālītā, marinētā vai kaltētā veidā. Vēl ir arī tādi, kuri dodas uz mežu nevis lasīt, bet priecāties par sēņu skaistumu un daudzveidību, kā arī atrast kādu līdz šim neredzētu īpatni.
Jau otro gadu jūsmoju par sēņu daudzveidību, kas man atklājusies, sekojot līdzi dažādām sēņu mīļu grupām sociālajos tīklos. Tagad, kad ieraugu kādu sēni, tā ir nevis vienkārši bērzlape vai beciņa, bet ar interesi pētu un aizdomājos, kura tieši no visām tā ir. Bet lielais pārsteigums ir brīžos, kad daļa sēņu, kuras kādreiz bija pilnīgi pašsaprotami ēdamas, tagad raisa diskusijas, ka labāk tās neēst, bet citas, kas allažiņ likušās neēdamas, izrādās ir ne tikai ēdamas, bet arī uzturvērtības ziņā noderīgas.
Beciņu saimē mans atklājums ir pārsteidzošā rudzupuķu smilšbeka, kas griezuma vietā ir tiešām rudzupuķu zila un savas košās krāsas dēļ nobiedē daļu lasītāju, kas tamdēļ to atstāj mežā, lai gan tā tāpat kā daudzas citas ir ēdamas. Savukārt kastaņu smilšubeka izrādās ir aizsargājama, un, domājams, tikai retais to ir mežā uzgājis. Līdz ar daudzajiem ierakstiem par mums nosacīti jauno sēni – dzīslkāta beku – gribētos aizbraukt pasēņot mežos pie jūras, varbūt man arī izdodas to atrast un novērtēt.
Jāatzīst, ka nekad nebiju pievērsusi uzmanību dižsardzenēm un saulsardzenēm, ko, izrādās, var ēst pat uz līdzenas vietas turpat mežā svaigas, bet bieži vien tās tiek ceptas kā karbonādes. Lai gan šīm sēnēm arī ir gredzentiņš ap kātu, kas arī mēdz nobiedēt dažu labu lasītāju. Piemēram, lielā dižsardzene brūnā viducīša, brūnajām zvīņām uz cepurītes un arī kātiņa dēļ grūti sajaucama ar citām sēnēm. Protams, ir vērts labi atpazīt šo sēni, jo gaišākas, ar prāvāku un īsāku kātu – dārza dižsardzenes – ir vāji indīgas. Savukārt meiteņu dižsardzenes izceļas ar savu cepurītes skaisti balto krokojumu. Lai arī pēdējos gados tās atrodamas biežāk, vēl arvien ir aizsargājamas. Tikpat skaisti man šķiet ovālie krokotie skaistulīši – parastie zaķupūpē- ži -, kas, kamēr vēl jauni, ir arī ēdami.
Sēņotāju grupās lielas diskusijas ir par cūcenēm, kas daudziem joprojām ir viena no populārākajām sēnēm. Tagad tiek diskutēts, ka tamdēļ, ka tās satur kancerogēnas vielas, labāk ēst nelielos daudzumos. Bet tieši tāpat tiek diskutēts, ka bieži tās tiek jauktas ar kailo mieteni jeb daudzviet dēvētu par govmīžu, kuru šobrīd uzskata par indīgu, lai gan sekas pēc to ēšanas jūtamas pēc ilgāka laika.
Tāpat diskusijas mēdz būt par milzu baltmieteni, kas ir viena no lielākajām cepurīšu sēnēm un aug tā dēvētajos raganu apļos. Lai gan pēc novārīšanas ir ēdama, varot izraisīt gremošanas traucējumus. Interesanta un neparasta paskata sēne ir krokainais rumpucis, kas pie mums esot pat bieži sastopama, turklāt pēc termiskas apstrādes arī ēdama. Man gan ne reizi nav izdevies tādu ieraudzīt.
Savukārt man pašai bija pārsteigums, ka celmenes, par kurām esmu papriecājusies, kā tās aug uz celmiem un arī citviet uz kokiem, izrādās, pēc vārīšanas ir ēdamas. Svaigā veidā gan var izraisīt gremošanas traucējumus.
Tomēr vienmēr ir spēkā ieteikums, ja māc kādas šaubas par to, kāda sēne mežā atrasta un vai tā ir ēdama, tad labāk to atstāt mežā un uz mājām nest un gatavot tikai tādas, par kurām ir pilnīga pārliecība, ka tās ir ēdamas sēnes.
Komentāri