Cirka izrādēs savvaļas dzīvniekus nedrīkst izmantot, – tā paredz Zemkopības ministrijas nesen sagatavotie grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā. Jau sen bija laiks atteikties no dzīvnieku iesaistes darbībās, kurām tie nav piemēroti. Cerams, ka savu atbalstu likumam drīzā nākotnē sacīs arī Saeima.
Kā dresē lāci un ziloni
Daudziem cilvēkiem cirka izrādes saistās ar dresētu dzīvnieku priekšnesumiem. Ar lāci, kas brauc ar velosipēdu; tīģeri, kas lec cauri degošam aplim; ziloni, kas stāv uz priekškājām. Taču interesantie skati, arēnas krāšņās gaismas un enerģiskā mūzika novērš uzmanību no tā, kāda ir cirka dzīvnieku dzīve un ka šis diezin vai ir labs veids, kā pret tiem izturēties.
Tas, ko savvaļas dzīvniekiem cirkā liek darīt, ir šīm sugām netipiski. Nevajadzētu pieņemt, ka ir viegli panākt, ka tie dara to, ko cilvēks grib. Zilonis – arī tas, kas piedzimis nebrīvē – ir pavisam kas cits nekā, piemēram, suns, kas var aizrautīgi mācīties un gūt prieku no saimnieka vēlmju izpildīšanas. Kā jums šķiet – ar kādiem paņēmieniem dresētājs var lauvai, pērtiķim vai zebrai iestāstīt, kas jādara un kurš jāklausa? Taču ne jau tikai ar kārumiem un draudzīgu parunāšanos. Ko dresūras un uzstāšanās laikā varētu just šie zvēri? Tas skatītājam nav redzams.
Visiem šiem dzīvniekiem piemīt sava veida apziņa. Protams, tie nevar saprast visu, ko saprot cilvēks, taču pamata elementi ir līdzīgi – vēlme pēc pārtikas, patvēruma un sabiedrības, vēlme pēc kustības brīvības un izvairīšanās no sāpēm.
Atsvešinošā mašinērija
Mūsdienās ir ieviesti dažādi dzīvnieku labturības noteikumi. Tas ir pozitīvi, tomēr diezin vai kādi noteikumi var paredzēt, ka likt zilonim balansēt uz cilindriska priekšmeta vai tīģerim jāt uz zirga ir normāli. Arī citās jomās skati nav iepriecinoši. Piemēram, “Balticovo” un daudzi citi olu lielražotāji vistas visu mūžu tur sprostos, tās nekad neredz saules gaismu. Zvēraudzētavās tāpat dzīvnieki savas dienas pavada pašauros krātiņos tikai tāpēc, ka cilvēkam gribas pūkainu kažoku vai cepuri. Savukārt veikalā, pērkot gaļu, mēs maz ko zinām par apstākļiem, kādos dzīvnieks ir audzēts un kā noslēdzis savas dienas. Ir tik ērti, ka šī milzīgā bezemociju mašinērija mums ļauj neredzēt to, ko negribam redzēt, un vienlaikus apgādā ar to, kas mums garšo.
Zoodārzos dzīvniekiem, kas savvaļā klejo un skrien hektāriem plašās teritorijās, labākajā gadījumā var būt atvēlēti daži desmiti kvadrātmetru. Papildu tam zvēriem regulārus pārdzīvojumus rada apmeklētāji. Piemēram, Rīgas zoodārzā telpās, kurās uzturas naktī aktīvie dzīvnieki, ir puskrēsla, un apmeklētāji tiek aicināti neizmantot fotokameru zibspuldzes, jo dzīvniekiem spējie gaismas zibšņi ir nepatīkami. Taču vēl nesen pašam nācās vērot, ka netrūkst apmeklētāju, kuri to ignorē. Tuvumā nebija iestādes darbinieku, kas uzmanītu, lai lūgums tiek ievērots. Savukārt Latgales zoodārzā Daugavpilī pērtiķi un citas radības dzīvo dažus kubikmetrus lielos stiklotos būrīšos, kamēr gar tiem skraida aizrautīgi un skaļi bērni. Tas viss var likties pieņemami tikai, ja neapgrūtinām sevi ar domām par to, kā šādā vidē ieslēgts dzīvnieks jūtas.
Tanī pašā laikā zoodārziem vismaz var būt izziņas funkcijas. Cilvēks aiziet paskatīties, kā tad izskatās īsts nīlzirgs vai leduslācis, un kaut ko jaunu uzzina par pasauli – pat ja bez apziņas rosināšanas, ka dzīvnieki ir kas vairāk nekā tikai apmeklētāju izklaide, šis darbs paliek pusceļā. Tanī pašā laikā zoodārzi arī reāli palīdz apdraudētajām sugām – to pārstāvju skaitam mazinoties savvaļā, zoodārzi iesaistās ģenētiski daudzveidīgu un demogrāfiski stabilu populāciju uzturēšanā.
Turpretim cirks ir tikai un vienīgi amizieris skatītājiem. Cirka zvēri arēnā var maz parādīt savu patieso dabu – tā jau sen ir izdresēta un apspiesta. Izrādes ir vien neglīts slavinājums par cilvēku kā radības kroni, kuram nav pienākuma rēķināties ar citu interesēm.
Mazināt ciešanas
Lai par to pārliecinātos, atliek vien ieskatīties savvaļas dzīvnieku cirka atbalstītāju uzskatos. Šā gada vasarā petīciju portālā “Manabalss.lv” parādījās iniciatīva “Aizstāvēsim cirka tradīcijas, lai cirkā paliek dzīvnieki. Cirks – kultūra miljoniem!”. Aicinājums bija vērsts tieši pret plānoto aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus. Petīcijas tekstā netrūkst absurdu apgalvojumu, piemēram, ka cirka “dzīvnieks netiek pakļauts, bet gan tiek parādīts tā skaistums un dabiskā uzvedība” un ģimenes tur pavada laiku “ne tikai izklaidējoši, bet arī izglītojoši”. “Dabiskā uzvedība”, “izglītojoši”, kā tad.
Dzīvnieku izmantošanas aizstāvji uzsver, ka absolūtais vairums cirka apmeklētāju izrādēs vēlas redzēt tieši zvērus, ja to nebūs, uz izrādēm ļaudis, iespējams, vairs nenāks. Petīcijas autors un atbalstītāji apelē arī pie tradīcijām un mēģina iežēlināt, ka grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā iznīcināšot cirku kā “iestādi, kultūru, tradīciju un mantojumu”.
Taču tad ir jājautā, vai tiešām pietiekams tradīcijas saglabāšanas iemesls ir tas, ka cilvēki vēlas redzēt konkrēto izrādes veidu un par to maksāt? Varbūt tomēr visiem būtu labāk, ja cirks nevis dzīvotu uz savu apmeklētāju līdzjūtības trūkuma un nezināšanas rēķina, bet gan pats cilvēkiem stāstītu, kāpēc savvaļas dzīvnieku izmantošana nav laba doma? Ja izrādītos, ka cilvēkiem šāds cirks vairs nav interesants – tad neko. Darbības, kas dzīvniekiem nodara ciešanas un skatītājos vairo nevēlēšanos iedziļināties savvaļas dzīvnieku dresūras aspektos, diezin vai ir saglabājamas tikai tāpēc, ka tās ir tradīcijas.
Šīs “tradīcijas” atspoguļo cilvēku domāšanu, kāda tā bija pirms simts un vairāk gadiem. Taču domāšanai jāmainās, lai pasaulē mazinātu ciešanas – gan tās, kuras izjūt paši cilvēki, gan arī tās, ko nodarām dzīvniekiem. Un jāmainās ir arī cirkam.
Komentāri