Nezinu, ko Viktors Kalniņš toreiz domāja, uzrakstot “Savējie sapratīs”. Tam gan neticu, ka viņš to domāja kā savējo būšanu visprastākajā veidā. Tāds iespaids ir par Vecpiebalgā notiekošo. Tā vien šķiet, ka četros gados kādā krēslā, kurā sēdošais var atbildīgi likt savu parakstu uz dokumentiem, pasēdēs vēl daudzi. Pirms divām nedēļām ievēlēts jauns novada vadītājs, bet vakarrīt astoņos ārkārtas sēdē iegūts jauns vietnieks un izpilddirektors. Viss kā nākas – savējie saprotas, tā teikt, viens mērķis, vieni līdzekļi. Tikai kādi? Nojaukt veco, jo tas nekam neder? Kas tiks dots vietā, izņemot savas ambīcijas un vēlmi būt priekšniekam? Vai tas interesē vecpiebaldzēnus?
Saprotams, ka teju nav iespējams strādāt, ja nav komandas. Taču, ja tajā pēkšņi apvienojas tie, kuri pirms tam mēnešiem ilgi cits citu zākājuši, sūdzējuši dažādām iestādēm, neuzticējušies, tad par viņiem neveidojas tās skaistākās domas. Droši vien psihologiem, sabiedrības pētniekiem vēlēšanas Vecpiebalgas novadā un pēc tam notiekošais būs labs materiāls pētniecībai par to, kā izplatās informācija, cik kāri cilvēki ieklausās un arī notic katram sliktam vārdam par otru un tūlīt pat uzzināto stāsta tālāk. Atliek tikai palaist ziņu, ka kāds, piemēram, kaut kur būvē māju, un tracis tāds, it kā šim cilvēkam mūžs jādzīvo zem egles pie pagastmājas, bet viņš, lūk, atļaujas celt māju. Ja ko būvē, tātad ir nauda, bet pie tās citādi tikt nevar, kā vien nozogot. Un sabiedrība sāk rādīt ar pirkstu, sačukstēties – re, ku’ zaglis. Linču tiesa kā viduslaikos, jo tālāk tikuši diemžēl neesam. Rezultātu vajag uzreiz, nav laika gaidīt, kad augstākstāvošas iestādes izvērtēs. Tas nav izdevīgi, jo vējš var pagūt izdzenāt melu mākoni un izrādīties, ka viss ir pavisam citādāk. Un tad vajag daudz gara spēka, lai atsauktu savus vārdus, atvainotos. Vai tāds šodienas vecpiebaldzēniem ir?
Bet kuru gan interesē patiesība. Ar to dzīve būtu garlaicīga. Tāda tā droši vien arī ir tiem, kuri nedzīvo sociālajos tīklos. Tas ļaunums, kas no interneta skāris novadā dzīvojošos, jau nekur nepaliek, turpat virs Alauksta, Ineša, Tauna, Juvera staigā. Vai tik ātri aizmirsīsies? Piedošana ir augstākā vērtība, bet pierasts, ka piedod, nevis attaisno cilvēka rīcību. Savējie mērķa labā apvainojumus jau aizmirsuši. Varbūt tomēr tikai nolikuši malā? Gan jau vēl kādā kantorī vētīs likumu un papīru kalnus, baznīcas grāmatu ierakstus paaudzēs. Nekas taču nepazūd aizmirstībā.
Starp cīņu par varu, ietekmi, darbavietu, savu dotumu izrādīšanu ir pazudis kas svarīgs sabiedrībai. Cieņa, tolerance, plurālisms, dzīvesziņa, lietu kārtības izpratne… Vai starp savējiem arī tas ir nebūtiski?
Komentāri