Nesen, mērojot ceļu uz Latvijas izteiktāko un, šķiet, Austrumu kaimiņu iemīļotāko tūrisma kūrorta galamērķi Latvijā – Jūrmalu, izdarīju dažus secinājumus Eiropā esošās ģeopolitiskās situācijas atblāzmā. Iebraucot Siguldā no vienas vai otras puses, sagaida milzīgs plakāts dzelteni zilā krāsā, paužot atbalstu Ukrainai un tās tautas ciešanām. Gandrīz pie katra piektā nama vai kādā publiskā, kaut nelielā, laukumiņā vējš plivina Ukrainas karogus, lielus un ne tik lielus. Līdzīgus novērojumus var izdarīt man tuvajā un pazīstamajā Ādažu novadā. Gan Carnikavas ciemā, gan Ādažos iebraucot, redzami plakāti Ukrainas solidaritātei, un, protams, kā pie pašvaldības ēkām, tā pie dzīvojamiem namiem mastos plīvo dzelteni zilie karogi dažādos izmēros.
Lai arī kāds teiks – ko gan tie karodziņi palīdz Ukrainai? Ziniet, man šķiet, ka tieši karodziņi tiem ukraiņiem, kas atbrauc šurp, dod atbalsta sajūtu, ka viņi šajā briesmīgi negodīgajā, cietsirdīgajā un pasaulei tik nevajadzīgajā karā nav vieni, ka mēs, pārējie Eiropā, neesam viņus aizmirsuši vai izliekamies neredzam. Arī tepat Cēsīs situācija stipri līdzīga – centra karogu mastu korī uzvilkti ne tikai Latvijas, bet arī Ukrainas karogi, un arī daudzviet pie privātiem īpašumiem mastu rotā šie saulespuķu un debeszilie karogi.
Ko novēroju, mērojot ceļu no Carnikavas līdz Dubultiem Jūrmalā, Rīgu neskaitot? Līdz Dubultiem pamanāms bija tikai viens, mazliet noplucis un skumīgs Ukrainas karogs pie Jūrmalas domes ēkas. Domāju, visiem zināms, kas pārsvarā apdzīvo šo kūrortpilsētu. Vai tā būtu sakritība? Vai tomēr pilsēta pievienojas tam Ukrainas atbalstītāju flangam, kas uzskata – kā gan ar tiem karodziņiem varam tā pa īstam palīdzēt Ukrainai. Tādēļ lepojos būt īsta vidzemniece, cēsniece, pa reizei ādažniece un radiniece siguldiešiem. Mēs visi ar saviem karogiem un karodziņiem parādām, ka mūsu draugs un sabiedrotais ir Ukraina, nevis lielais, pasauli smacējošais sarkanais kaimiņš ar sirpi un veseri sirdī.
Komentāri