Gada nogalē parasti vērtējam aizejošo gadu, protams, tā notiks arī šogad. Nav ilgi jādomā, jo ir skaidrs, ka “Covid-19”, nemieri ASV un Donalda Trampa nepārvēlēšana uz otro termiņu, protesti Baltkrievijā un, iespējams, arī Navaļnija indēšana tiks pieminēta visos vai gandrīz visos gada apskatos gan drukātajos, gan elektroniskajos medijos. Tādēļ šoreiz ne par globālajām norisēm, kas neapšaubāmi ietekmē arī Latviju, bet par Satversmi un tās sargu – Satversmes tiesu.
Satversmes tiesas lēmumi par to, ka trūcīgā statusa ienākumu robeža – pabalsts jeb garantētais iztikas minimums (GMI)-, minimālā vecuma pensija un vēl dažas normas neatbilst Satversmei un negarantē cilvēka cieņu, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem notikumiem šogad Latvijā. Politiķi līdz šim vai nu izlikušies, ka tādas problēmas nav, vai arī apgalvojuši, ka trūcīgie ir sliņķi, alkoholiķi vai varbūt pat narkomāni. Raug, valstī trūkst darbaroku, bet kaut kādi cilvēki apgalvo, ka darbu nevar atrast vai arī tas viņiem par smagu. Tiesībsarga sacītais, ka lielākā daļa trūcīgo ir cilvēki ar invaliditāti, ģimenes ar bērniem vai pensionāri, netika sadzirdēts. Turklāt pensijas tomēr katru gadu tiek indeksētas inflācijas dēļ, bet trūcīgo pabalsti nemainījās gadiem ilgi. Lieki piebilst, ka politiķu un vairāku valsts institūciju nostāja – uz katru iedzīvotāju jāraugās kā uz iespējamu krāpnieku un meli – situāciju nemainīja ne par mata tiesu, bet neapmierinātība un neuzticēšanās valstij tikai vairojās.
Protams, politiķi šo Satversmes tiesas lēmumu sagaidīja ar zināmu īgnumu, jo budžets nav bezgalīgi stiepjams un pandēmijas izraisītie izdevumi un zaudējumi tikai aug. Tomēr pabalstus un minimālo pensiju nācās pārskatīt, jo Satversmes tiesas lēmums ir jāpilda.
Satversmes tiesas lēmums par to, ka norma, kas paredz bērna tēvam tiesības uz atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. Vienkāršāk sakot, bērna mātes partnerei pienākas tādas pašas tiesības, kādas saistībā ar bērna piedzimšanu pienāktos tēvam. Šis lēmums izraisīja viļņošanos sabiedrībā un daudzu politiķu klaju sašutumu, jo tā tiekot apdraudēta Satversmē minētā ģimene, kas taču ir pamatu pamats.
Satversmes ievadā jeb preambulā tiešām ir ierakstīts, ka saliedētas sabiedrības pamatu uzskaitījumā ir arī ģimene, bet 8. nodaļas “Cilvēka pamattiesības” 110. pantā rakstīts: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. (..)” Bet Satversmē nav rakstīts, ka bērnus drīkst audzināt un par tiem rūpēties drīkst tikai ar laulības saitēm saistīti cilvēki – tātad vīrietis un sieviete. Protams, ģimene ir sabiedrības pamats, un valsts to atbalsta un aizsargā – vismaz tā tam vajadzētu būt, bet Satversmē nav ģimenes definīcijas, ir tikai laulības definīcija. Tātad partnerattiecības nav laulība, bet tas nenozīmē, ka tajās esošajiem cilvēkiem nav tiesību. Par ģimeni gribētos arī piebilst, ka gandrīz puse Latvijā dzimušo bērnu ir piedzimuši nereģistrētās attiecībās. Tāpat arī ir vismaz dīvaini uzskatīt par kaut ko “svētu” tādu ģimeni, kurā valda vardarbība, alkoholisms vai narkomānija. Formāli arī tāda savienība ir ģimene. Tādēļ, manuprāt, nevajadzētu šo jēdzienu padarīt par kaut ko dievišķu un absolūtu. Savukārt jēdzienam “laulība” laikam vajadzētu likt mieru, prātīgāk būtu runāt par partnerattiecībām.
Protams, pēc lēmuma par partneres tiesībām saistībā ar bērna piedzimšanu sākās runas par to, ka Satversmes tiesa nav vajadzīga, ka tā jālikvidē un tamlīdzīgi. Tādēļ nepārsteidza arī tas, ka uz vakanto Satversmes tiesas tiesneša vietu neviens kandidāts Saeimā netika apstiprināts. Pārsteidza politiķu apgalvojumi, ka Satversmes tiesa esot kļuvusi politiska, tādēļ tiesnesi nevar ievēlēt. Patiesībā politiski bija deputāti, kuri to apgalvoja, jo katra partija tiesnesi gribēja ar savas partijas uzskatiem. Vieniem vajadzēja liberāli, otriem konservatīvo, vēl kādiem kaut ko citu. Nezinu, vai politiķi nesaprata vai negribēja saprast kādu vienkāršu lietu. Satversme nav ne liberāla, ne konservatīva, ne sociāldemokrātiska vai vēl kāda. Satversme ir valsts pamatlikums, kurā ir ietverti galvenie demokrātijas un cilvēktiesību principi, uz kuriem balstās valsts. Satversmē nav rakstīts, ka Latvija ir liberāla, konservatīva vai sociāldemokrātiska valsts. Tādēļ arī Satversmes tiesa nav ne liberāla, ne konservatīva, bet ir valsts pamatlikuma sargs. Nav sociāldemokrātisku, konservatīvu vai liberālu tiesību – ir cilvēktiesības un demokrātijas principi.
Komentāri