Kaut man ir divas jaunkundzes, kurām šonedēļ sākas skolas gaitas un augusta izskaņā viss bijis par un ap jauno mācību gadu, kas vecākiem ir zināms nervus kutinošs un izdevumiem bagāts laiks, šoreiz to uztvēru mierīgāk. Pārrunājot ar bērniem, ka cenu kāpums ir jūtams visur, ir jāmācās ekonomēt, saprātīgāk tērēties un ka varbūt katru gadu nevajag, piemēram, jaunu mugursomu pirkt. Pārspriedām ilgtspējas jautājumus par to, ka vienmēr var atrast pirkumu “pērles” arī andelēšanās portālos un sociālajos tīklos, kur tiek dota iespēja jeb otrā dzīve lietām. Protams, ļoti populāri kļuvuši arī publiskie tirdziņi, kuros var atrast kaut pašu velnu – sākot no lego mantiņām, stilīgiem apaviem līdz pat velosipēdu riepām, dārza tehnikai vai porcelāna servīzēm. Jaunizveidotajā Cēsu Bagāžnieku tirgū reiz tiku pie fantastiskiem apaviem, labas kvalitātes smaržām, grāmatām, dažiem virtuves traukiem un par trim eiro pat pie gana laba skrituļdēļa meitai. Kā saka – atliek tikai “rakt”.
Līdztekus skolas jautājumiem emocijām neļauj atslābt Krievijas karš Ukrainā un mans personīgais nervozais jautājums- kādas ir manas sajūtas patlaban tik jūtīgajos drošības jautājumos. Daudz pārliku sevī, kā valstisko drošību izjūtu es un mana ģimene.
Šajā nedēļas nogalē sāksies visā Latvijā gada lielākās militārās apmācības NAMEJS un, protams, arī Cēsu ielās redzēsim daudz vairāk militārpersonu kaujas ekipējumā, pa lielceļiem pārvietosies militārais transports daudz biežāk nekā ikdienā un pat gaisa satiksmē būs novērojamas papildu militāras aktivitātes.
Nenoliegšu, es viegli nodrebu, vien redzot uz ceļa kamuflāžas krāsas transportu, un, ja vēl virs galvas aizdudina helikopters, mana omulības sajūta pavisam pazūd. Es noteikti biju viena no tām, kas, uzzinot par kara uzsākšanu Ukrainā, kravāja 72 stundu somu un uzmanīgi sekoja ziņām gan radio un internetā, ko parastos apstākļos nemaz tik bieži nedaru. Mājās man nav pat tā saucamā “laika zagļa” televizora.
Vienmēr ļoti uztraucos un piedomāju par Kijivā dzīvojošu draudzeni, puķu mīļotāju un peoniju selekcionāri Natāliju. Kad sākās karš, aicināju braukt pie mums uz Latviju. Bet viņas vīrs vairs nedrīkstēja pamest galvaspilsētu un vien dažus gadus vecais dēls bija salauzis kāju, plus vēl azotē jaunajai sievietei bija mājas mīlulis kaķis. Tā, cik nu saviem spēkiem varēja, Natālija tika uz tajā brīdī daudz mierīgākajiem Rovnas apgabala laukiem. Audzēja kartupeļus, vistas un kaut kā nebūt iztika. Aizvakar sarakstījāmies e- pastā. Apjautājos, kā viņai un ģimenes locekļiem klājas. Draudzene ir atpakaļ Ukrainas galvaspilsētā, šobrīd jūtas drošībā. Protams, dzīvot kļuvis krietni grūtāk. Sakari ļoti slikti, bieži pazūd elektrība. Bet ukrainiete ir patriote. Viņa lepojas, ka joprojām dzīvo uz savas valsts zemes un Ukraina ir un paliks viņas mājas.
Apbrīnoju šo tautas patriotismu un ticību labajam. Kad Krievija iebruka Ukrainā, stingri apsvēru domu stāties Zemessardzē, pat aizsūtīju pieteikumu. Mazliet iestrēgu pie obligāto dokumentu un veselības pārbaudēm, un vēl vairāk pārdomām, vai es to varētu paveikt? Vien iedomājoties, ka nepieciešamības dēļ varbūt būtu jāizmanto ierocis, es neturpināju iestājpārbaudījumus. Tagad, vairāk par to papētot un rakstot, noskaidroju, ka Zemessardzē sfēras ir tik dažādas….Tas esot tīri mītisks uzskats, ka jāņem rokās šautene, lai tikai tā cilvēks būtu gatavs aizsardzībai.
Protams, ar lepnumu skatos, kā draudzeņu vīri un citi ģimeņu paziņu pārstāvji stājas Zemessardzē. Bet vai ieviest obligāto dienestu arī sievietēm…? Ir parādījies jauns diskutablais jautājums, kuru apspriež gan mājās, gan publiskajā telpā. Patlaban Eiropā vienīgās valstis, kurās obligātajā militārajā dienestā iesauc arī sievietes, ir Norvēģija un Zviedrija. Pārējās dalībvalstīs tā ir brīvprātīga izvēle. Kā būs tālāk, un vai tiešām tas nepieciešams? Jo, kā norāda šīs jomas speciālisti, – hipotētiskā scenārija gadījumā pie pirmās krīzes būtu tūkstošiem ievainoto, kurus acīmredzot nāktos aprūpēt lielākoties tieši sievietēm.
Komentāri