Kā autovadītāja jau neskaitāmas reizes pārliecinos par kājāmgājēju pārgalvību.
Biežāk pie gājēju pārejām cilvēks nevis apstājas un brīdi velta, lai pagaidītu, kamēr braucošie auto patiesi ir apstājušies, lai ceļa šķērsotājus palaistu pāri brauktuvei, bet gan bez soļa ātruma samazināšanas braši metas pāri baltajām svītrām uz asfalta. Saprotams, ka priekšroka ir gājējiem. Pēc noteikumiem pat vietās, kur gājēju pārejas nemaz nav. Tomēr izbrīnu rada tas, cik pārliecināti ir cilvēki par sava ķermeņa izturīgumu iespējamās sadursmes gadījumā. Nav dzirdēts, ka cilvēkam piedēvētu deviņas dzīvības kā kaķiem, tāpēc šķiet pagalam dīvaini, ka daļa sabiedrības nepadomā par sekām, kādas var atstāt, piemēram, autovadītāja nespēja laikus ietves malā saskatīt gājēju. Ik dienu pārliecinos par šī apgalvojuma patiesumu, jo četros no pieciem gadījumiem gājēji metas uz “zebras”, nemaz nesagaidījuši motorizētā transportlīdzekļa pilnīgu apstāšanos, lai droši varētu soļot pāri un tālāk. Atzīšos, reizēm pie sevis gribas nolamāties ne jau tāpēc, ka slinkums piebremzēt, bet tieši tāpēc, ka pārsteidz šī absolūtā vienaldzība pat pagriezt galvu, lai paskatītos, vai tiešām iešana pāri braucamajai daļai ir droša.
Šī ir tikai viena problēmas šķautne. Sliktā ziņa ir tā, ka šo mūsu, pieaugušo, rīcību vēro un atdarina bērni. Ja bērni pieņem, ka tas ir pareizais veids, kā šķērsot ielu, kļūst pavisam baisi. Nemaz nerunājot par tiem adrenalīna mīļiem, kas ielas braucamajai zonai metas pāri vietā, kur to šķērsot gājējiem vispār nav paredzēts. Pārskatot datus CSDD interneta vietnē pieejamajā statistikā, redzams, ka pāris pērnajos gados piekto daļu no visiem ceļu satiksmē reģistrētajiem negadījumiem veido tie, kuros iesaistīti gājēji. Pie tam Rīgā reģistrēto gājēju negadījumu īpatsvars sasniedz pusi no visiem galvaspilsētā notikušajiem negadījumiem kopā. Arī dati par mirušajiem ir visnotaļ satraucoši. Kamēr tiek apkopota statistika par pērno gadu, apskatei pieejami dati par 2020.gadu, kur redzams, ka kopumā visos Latvijā reģistrētajos ceļu satiksmes negadījumos bojā gājis 31 % cietušo. Rīgā, pilsētās un apdzīvotās vietās bojā gājušo gājēju skaits sasniedz pat 48 %, uz valsts autoceļiem šis skaits ir uz pusi mazāks, bet tomēr – skaitļi ir satraucoši lieli.
Jāatzīst, protams, ka sava daļa vainas ir jāuzņemas arī autovadītājiem, pat ja tā bijusi tikai viņu neuzmanība. Kā vēsta publiski pieejamā informācija Satiksmes ministrijas mājaslapā, lai arī Latvijā katrs ceturtais ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušais ir gājējs, bieži tomēr vainojama autovadītāju neuzmanība.
Apdrošināšanas sabiedrības “BALTA” veiktais simulatorpētījums sadarbībā ar Latvijas Universitātes pētniekiem pirms dažiem gadiem pierādīja, ka īsziņas lasīšana neatkarīgi no pozitīva vai nepatīkama satura, kā arī zvanīšana, turot telefonu rokās, rada būtiskas izmaiņas autovadītāju uzvedībā un ievērojami samazina uzmanību, kas būtu jāvelta, lai novērtētu situāciju uz ceļa. Atsevišķos gadījumos īsziņas apskate auto simulatora vadīšanas laikā radīja novirzes līdz pat vienam metram no savas joslas centra – praksē tas nozīmētu iebraukšanu pretējā joslā vai grāvī. Interesanti, ka par sevi un savām prasmēm ļoti pārliecinātie šoferi, kas bija aptuveni trešā daļa no eksperimenta dalībniekiem, brauciena laikā saņemtā zvana iespaidā neapzināti palielināja ātrumu, kā arī biežāk pieļāva kļūdas, kas liecina par neuzmanību.
“Latvijā vēl arvien novērojama izteikta autovadītāju vēlme noliegt faktu, ka bijuši neuzmanīgi pie stūres. Blakusnodarbes pat pieredzējušiem šoferiem var beigties ne tikai ar ieskrāpētu auto vai nolauztu spoguli, bet arī ar daudz nopietnākām sekām. Starptautiskie satiksmes drošības eksperti apliecina, ka 20%–30% no visām autoavārijām ir saistītas ar mobilā telefona lietošanu pie stūres. Savukārt pērnajā rudenī CSDD veiktā Latvijas autovadītāju aptauja rāda – 74% iedzīvotāju apzinās, ka sociālo mediju satura patēriņš pie stūres ir vislielākais risks neuzmanības dēļ iekļūt avārijā. Vienlaikus aptuveni piektā daļa autovadītāju Latvijā, kuri auto vadīšanu apvieno ar tālruņa lietošanu, ir tendēti šo faktu noliegt,” par faktiem, ko atklājuši pētījumi, stāsta Kristaps Liecinieks, apdrošināšanas sabiedrības “BALTA” Transporta produktu un risku parakstīšanas pārvaldes vadītājs. Vēl nesen gājēju uzmanību piesaistīja arī dzelzceļa tēmai veltītais reklāmprojekts, aicinot nešķērsot dzelzceļa pārbrauktuves ar austiņām ausīs. Šī pati telefonu atkarības problēma attiecas arī uz gājējiem, ne tikai automašīnu vadītājiem, jo nereti nākas redzēt, ka kājāmgājēji, sevišķi jaunākā paaudze, soļo pa ietvi vai grasās slaidā solī šķērsot ielu, neatraudami skatienu no saviem mazajiem ekrāniem rokās. Par savu drošību viennozīmīgi pirmajiem ir jārūpējas pašiem, tad jāseko, lai no mūsu vai apkārtējo rīcības necieš mazākie, vecākie un citādi neaizsargātākie. Neviens cits mūsu vietā par mūsu drošību un labklājību nedomās! Būsim vērīgi, būsim piesardzīgi!
Komentāri