Ar pāris vārdiem saulainu dienu var padarīt piķa melnu vai, gluži pretēji, likt sajust gaišumu caur mākoņiem un pēc tam līdz vakaram staigāt ar smaidu sejā. Kas ir vieglāk: klusēt, ja nav, ko teikt, novēlēt kādam jauku dienu un uzmundrināt vai palaist “ārā tarakānus”. Šoreiz pārdomas par apkalpojošo nozaru darbinieku ētiku un profesionālo rutīnu, par privātajām sarunām, kuras negribēti nākas dzirdēt klientiem, apmeklētājiem vai nejaušiem garāmgājējiem.
Aptaujājot dažādus cilvēkus, atklājās, ka latvietis parastais šādos gadījumos nav nekā reaģējis, tikai noklausījies, gājis, kur liek, un darījis, ko liek, un, klusu ciešot, cietis vien tālāk. Vai nu tādu sīkumu dēļ ies uz kašķi. Bet derētu. Runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Gribas zeltu.
Iestāde. Rinda. Daži “sēž telefonā”, citi skatās pretējā sienā, mēģinot saburtot paziņojumus uz “Informācijas dēļa”, kāds lasa līdzpaņemto žurnālu vai pieraksta speciālistu darbalaikus. Gandrīz vienmēr kāds no gaidītājiem vai arī iestādes darbinieks apstiprina Mērfija “Sarunu tēmas nezūdamības likumu”, skaļā balsī izklaidējot vai šokējot nejaušos klausītājus. Reizēm tas ir uzjautrinoši, taču visbiežāk nepatīkami un pazemojoši, jo pēc brīža būs jāieiet pa Tām durvīm un pārējie gaidītāji dzirdēs to, ko dzirdēs. Piemēram: “Vai jums zeķbikses ir kājās?” “Tantiņ, es neredzu jūsu analīzes!” Nāks vēl kāds, atstājot durvis puspavērtas, un rindā sēdētāji lugas nākamo cēlienu varēs ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt – kādas ir zeķbikšu mežģīnes un kādā tonī analīzes.
Patukšā veikalā darbinieces skaļi dalās pieredzē, kādas kaites var izārstēt ar “Coca Cola”: “Paģiras, depresiju un caureju.” Laba reklāma precei, gandrīz vai nopirku to dzērienu. Šuvējas darbnīcai durvis vaļā, tiem, kas blakus telpā iepērkas, tiek bezmaksas autorlasījums – piedzīvojumu stāsts par dārgakmeņu izoperēšanu. Izrādās, ne jau par briljantu kontrabandu ir runa, bet žultsakmeņiem. Vēl kāda iestāde, kur apmeklētājs, acīmredzot kāds brīvprātīgais no “vissirslikti.lv”, skaļi aģitē pārējiem, ka valsts “tāda un šitāda”, “te nav, ko darīt, jābrauc prom uz ārzemēm!”. Ļaudis sēž, galvas nodūruši, neviens negrib tēmu izvērst plašāk. Runasvīrs pieceļas kājās un cenšas izprovocēt atsevišķus rindā gaidītājus: “Jums noteikti ir maza pensija. Ko jūs te vēl darāt?”
Pirmajā vietā “runīguma ziņā” ir ārstniecības iestādes, otrajā dažādu pakalpojumu sniedzēji, pēc tam visi pārējie. Žēl, ka darba devēji nav sapratuši, ka šāda “verbālā diarreja” sabojā iestādes vai uzņēmuma tēlu, kā arī diskreditē amatpersonu. Iespējams, bija atnācis potenciālais investors vai maksātspējīgs klients, kurš, dzirdot darbinieku sarunas, devās pie kāda cita, pie konkurentiem. Iespējams, klients novērtēja pļāpīgo darbinieku kā neuzticamu, atteica apmeklējumu, meklēs citu, inteliģentāku speciālistu. Runātīgajiem var sagadīties dažādi klausītāji. Pēc tam var nākties palaist garām gan mūža laimi, gan mūža izdevību. Tāpēc visu labu vai neko. Priecīgu dienu!
Komentāri