Valdības koalīcijas veidošana iezīmē nākotni, kāda mūs politiskajā vidē gaida turpmākos četrus gadus. Atšķirīgās nostādnes par to, ar kurām partijām nekādā gadījumā nedrīkst sadarboties un kā valdība vispār būtu jāveido, sarežģī koalīciju veidošanas variantus.
Jaunajā parlamentā ir ievēlētas septiņas partijas. “Saskaņa” ieguva visvairāk balsu, bet bez pārējo partiju vēlmes draudzēties tai valdībā netikt. Šādu vēlmi atklāti nav izrādījis neviens no pārējiem ievēlētajiem politiskajiem spēkiem
Tālākais solis jau ir krietni sarežģītāks. Ir izskanējis aicinājums veidot pēc iespējas plašāku koalīciju, kurā darbotos visas pārējās parlamentā ievēlētās partijas. Šajā gadījumā sagaidāms, ka nostādnēs un interesēs atšķirīgajām partijām nebūs viegli sadarboties. Lielais šādas koalīcijas pārsvars pār opozīciju Saeimā te varētu būt drīzāk šķērslis nekā ieguvums. Bez nepieciešamības pastāvīgi ieturēt disciplīnu un bez apziņas, ka koalīcijas rīcībspēja ir atkarīga no ikviena līdzdalības, atšķirīgie dalībnieki drīz vien sāktu pārlieku sparīgi vilkt deķi katrs uz savu pusi. Tas savukārt ir ceļš uz koalīcijas nestabilitāti.
Pašlaik šāds lielās koalīcijas modelis nemaz neizskatās reāls – sadarbība ar “Saskaņu” nav vienīgā sarkanā līnija. Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir pateikusi, ka ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) vienā valdībā nestrādās. Konservatīvie sola tiesiskumu, taču ar Aivaru Lembergu saistītā ZZS viņu pašu acīs ar šiem ideāliem nesaistās. Ventspils politiķa ietekmes mazināšana ir bijis viens no viņu mērķiem, un no šī principa viņi atteikties nevarēs.
Arī ar atlikušajām piecām partijām vairāk nekā pietiek, lai koalīciju izveidotu. Tomēr tāds JKP piedāvātais modelis, kurā valdību vadītu partijas līderis Jānis Bordāns, pārējo partiju vidū atsaucību nav izpelnījies. Izskanēja pārmetumi, ka koalīcijas stiķēšana tiek sākta no aplamā gala – ar portfeļu dalīšanu, nevis vienošanos par darāmajiem darbiem. Vispārējo darbības virzienu formulēšana nudien ir ļoti svarīga, taču bez ministru krēslu dalīšanas koalīcijas veidošanas sarunās neiztikt nekādi. Lai arī cik vienota nebūtu valdība savās nostādnēs, partijām ir savas īpašās vēlmes un pretenzijas pēc noteiktu valsts pārvaldes jomu vadīšanas.
Vēlmei no nākamās valdības izslēgt ZZS ir cena – par to nāksies samaksāt, lielāku teikšanu atvēlot KPV LV. Šī ir pilnīgi citāda partija, taču neprognozējama. Tās līderi nozīmīgās valsts problēmas savā retorikā nereti reducē līdz vienkāršotiem saukļiem un šādi definētām problēmām piedāvā radikālus, taču apšaubāmus risinājumus. Spriežot pēc partijas līderu biežāk minētajiem izteikumiem, Latvijas nelaimes ceļas no tā, ka Saeimā strādā cilvēki, kuri jebkādā statusā savulaik ir bijuši Komunistiskajā partijā; vai ka eksistē koalīcijas padome, kurā valdībā pārstāvētās partijas vienojas par kopēju darbību. Par savu īpašo darbības stilu un piedāvājumu pamatoti izpelnījusies kritiku no mediju puses, KPV LV nekavējās medijiem uzbrukt. Tās līderi sev nepatīkamus jautājumus uzdodošus un nepatīkamus secinājumus izdodošus žurnālistus dēvējuši par nopirktiem un mudinājuši partijas biedrus ar tiem nerunāt.
JKP un KPV LV sarunās šie aspekti gan tiek likti malā. J. Bordāns, piemēram, ir vairījies vērtēt, cik nopietna ir krimināllieta par KVP LV iespējamu nelikumīgu finansēšanu. Šī kriminālprocesa laikā šogad tika aizturēts deputāts Artuss Kaimiņš un veikta kratīšana pie partijas valdes locekļa Ata Zakatistova un uzņēmēja Viestura Tamuža. Iespējams, ka parlamentam reiz būs jābalso par šīs partijas deputātu izdošanu kriminālvajāšanai. KPV LV par savu nostāju tādā iespējamā balsojumā izvairās skaidri runāt, taču partiju sarunās sacījusi, ka nesteigs šādu varasiestāžu lūgumu atbalstīt. Tā vismaz to pagājušajā nedēļā intervijā “Rīta panorāmai” atstāstīja “Attīstībai / Par” premjera amata kandidāts Artis Pabriks. Tāda, lūk, principiālā attieksme pret tiesiskumu.
Vēl ir “Attīstībai / Par”, trešie nopietnākie pretendenti uz jaunās koalīcijas veidošanu. Šīs apvienības līderi ir tikušies ar ZZS un slavējuši viņus par profesionālu devumu potenciālās valdības prioritāšu apraksta veidošanā. Viņu pašu problēma – tas, ko “Dienas” žurnāliste Agnese Margēviča, kura ir daudz pētījusi Latvijas politbiznesu, ir raksturojusi kā “atkarību no slīpiem finansētājiem” – pašlaik sarunās un robežu vilkšanā tiek mazāk akcentēta. Taču var sagaidīt, ka šis aspekts pie izdevības tiks celts gaismā, lai pamatotu nepieciešamību šo politisko spēku izstumt no kādiem procesiem.
Koalīcijas veidošanas process pašlaik parāda lielās atšķirības partiju pieejās un grūtības atrast vienojošo. Tas nav daudzsološs sākums, un nav nekādas pārliecības, ka šīs ir tikai sākumposmam raksturīgas grūtības.
Komentāri