Arvien ir plašas diskusijas, vai nepieciešams obligātais militārais dienests, lai sargātu mūsu zemi, un paldies ikvienam, kurš vēlas to darīt, bet jāatceras, ka svarīgi citam citu sargāt arī ikdienas dzīvē.
Par to vēl un vēl domāju, lasot pēdējo dienu notikumus: Rīgā ugunsgrēkā gājis bojā bērns, Jelgavā dzērājšoferis notriecis piecgadīgu meiteni un bērnu ratiņus, kuros bijis mazu-lis, Valmierā sporta spēļu laikā tribīnēs no pirotehnikas cietis bērns, savukārt mums kaimiņos – Lietuvā, Kauņā – māmiņa ar piecas dienas jaunu mazulīti izgājusi no mājas un vēlāk glābēji viņus atrada mirušus.
Tie ir savstarpēji pilnīgi nesaistīti notikumi, arī iemesli katrai nelaimei pilnīgi atšķirīgi, bet, uzzinot par ikvienu, sāpēs sažņaudzas sirds. Viens ir drošības aspekti, kas jāievēro, lai nenotiktu nelaime, tajā pašā laikā neviens no mums nav pasargāts no citu pārgalvības. Savukārt pie ziņas par nelaimi kaimiņvalstī mani pārsteidz dažu cilvēku viedoklis, kuri uzskata, ka, ja māte izlēmusi dzemdēt, tad arī jāspēj savākties un audzināt savu bērnu, absolūti noliedzot iespēju, par ko runā citi komentētāji, ka sievietei varētu būt pēcdzemdību depresija, dzemdību trauma, kas novedusi pie šādas traģēdijas. Reizēm brīnos, cik cilvēki kļūst naidīgi un neiecietīgi pret citādu viedokli. Tad pēkšņi var sākt izturēties necienīgi, var pasmieties par otru tikai tāpēc, ka viņš domā citādi. Bet īstenībā tas ļoti daudz pastāsta par pašu cilvēku, kurš tā dara.
Dzīve cilvēkus norūda, kādreiz nocietina, padara ironiskus, bet man ļoti patīk teiciens: pasaulē, kurā tu vari būt jebkas, esi laipns. Protams, ir dienas, kad ikviens no mums nogurst, ir dusmīgs, nīgrs, un tomēr mēs cits citam dzīvojam līdzās, un ir tik labi, ja cilvēki apkārt ir redzīgi, ja rūp, kas notiek ar līdzcilvēkiem, ja ir vēlēšanās palīdzēt, nevis vienkārši aizstāvēt savu taisnību, lai tur vai kas.
Diemžēl traģēdijas bieži vien notiek mums blakus, bet mēs par tām pat nenojaušam, jo katrs taču esam atbildīgs pats par sevi, visi esam pieauguši cilvēki, citas ģimenes nav mūsu darīšana. Daudzi ar bažām gaida šo rudeni un ziemu. Kādam tā būs smaga finansiālu iemeslu dēļ, citam to grūti būs izturēt psiholoģiski. Un mūsu, pieaugušo, pasaulē pa vidu visam ir arī bērni, vēl neaizsargātāki un vēl vairāk sargājami. Lai gan Bērnu tiesību aizsardzības diena ir 1. jūnijā, bērnus pasargāt ir mūsu, pieaugušo, uzdevums katru dienu. Sargāt un nosargāt.
Komentāri