Mēs bieži sadalāmies par un pret frontēs, kaut ko atbalstot vai noliedzot. Tomēr tik plaša un spēcīga nostāšanās vienā vai otrā pusē kā vakcinācijas jautājumā pret “Covid-19” pēdējos gados nav pieredzēta. Un diemžēl, kā jau bieži šādās situācijās, arī šoreiz atrast kopsaucēju ir burtiski neiespējami, radot sajūtu, ka piekritēji un noliedzēji runā divās dažādās valodās.
Domāju, kāpēc tieši šis jautājums izraisījis tik plašu rezonansi un radījis tik izteikti pretējus viedokļus. Protams, var runāt par cilvēku attieksmi pret mediķiem, medicīnu, arī vakcināciju, par attieksmi pret politiķiem un viņu pieņemtajiem lēmumiem, par sabiedrības kopējo uzticēšanos tam, kas un kā notiek valstī, tomēr te izskatās, ka ir aizskarts daudz dziļāks aspekts – mūsu katra vēlme dzīvot vai bailes nomirt.
Un tā kā vēlme izdzīvot mūsos ir ielikta instinktu līmenī, kas izpaužas, jau bērniņam ienākot šajā pasaulē, kad viņš vēl nesaprot apkārt notiekošo, bet ar skaļām raudām pievērš sev uzmanību, lai saņemtu barību, būtu siltumā, tad tā ir daudz spēcīgāka par racionāliem vai arī emocionāliem apsvērumiem. Paradokss ir tajā, ka tie, kas ir pret vakcināciju, tieši vakcīnu uztver kā draudus savai dzīvībai, bet kas ir par vakcināciju, draudus dzīvībai redz nevakcinējoties. Katra puse tik ļoti tic savai pārliecībai, ka nedzird otru vai pat baidās sadzirdēt, jo tas šķiet kā apdraudējums. Lai gan savā ziņā atšķirīga reakcija vienādos apstākļos nav paradokss, dabā tā ir iekārtots, ka uz savas dzīvības apdraudējumu reaģējam atšķirīgi – kāds sastingst un nedara neko, cits mūk, vēl kāds dodas cīņā. Tāpēc vieni un tie paši argumenti darbojas pilnīgi pretēji.
Interesanti, ka cilvēks nebūt ne vienmēr rīkojas un veido ikdienu tā, lai palīdzētu sev nodzīvot ilgu un veselīgu dzīvi. Daudz tiek patērēta neveselīga pārtika, par maz ir fizisku aktivitāšu, ir cilvēki, kas pārmērīgi lieto alkoholu, smēķē, lai gan katrs saprot, ka tas var radīt un rada veselības problēmas. Tas neattur darīt pāri savam organismam. Bet ir jautājumi, kuros esam kategoriski. Tik kategoriski, ka pat vēlamo iztēlojamies kā esošo. Piemēram, daļa cilvēku uzsver, ka kādreiz vispār iztika bez potēm (netiek ņemts vērā, ka līdz ar to cilvēku dzīves ilgums bija krietni īsāks un mirstība jau no zīdaiņu vecuma daudz lielāka), neatbalsta kaut ko tādu, kas ir ar iespējamām blaknēm (tomēr medikamenti tiek lietoti, lai gan katram medikamentam var būt blaknes), neuzticas ārstiem (tomēr veselības aprūpes pakalpojumus izmanto).
Ņemot vērā tik atšķirīgos uzskatus, vienisprātis esošie stiprina savu pārliecību sarunās ar līdzīgi domājošajiem. Psiholoģiski ir pazīstama situācija, ka cilvēki, kuriem kaut kas nav pieņemams, aizsargājoties maksimāli no tā attālinās, izvēlas nedzirdēt. Savukārt draugi ar atšķirīgiem uzskatiem tēmu necilā vai arī katru reizi risina karstas diskusijas, jo saprotams, ka jautājumos, kas skar dzīvību un nāvi, nespējam būt tik toleranti, kā atšķirīgos viedokļos par citām tēmām. Diemžēl strīdoties reti dzirdam otru, vairāk gribam pateikt savu domu, jebkura informācija tiek uztverta saasināti, bet līdz ar krasi atšķirīgiem viedokļiem sadzirdēt ir vēl grūtāk. Un redzams, ka kopumā sabiedrība sašķeļas vēl vairāk. Bet sašķelta sabiedrība nav ieguvums nevienam, varbūt atsevišķām interešu grupām, kuras tādējādi var audzēt savu spēku.
Jautājums – kā situācijā, kad jūtam apdraudējumu savai dzīvībai un dzīvesveidam, tajā skaitā ekonomikai, medicīnai, izglītībai, un to redz abas puses, atrast to kopsaucēju, saglabāt cilvēcību un saprast, ka arī pretējais viedoklis ir balstīts noteiktā redzējumā un tā paudējam tikpat dziļa pārliecība par patieso kā tev pašam.
Komentāri