Katrs taču zina, ka te, kur dzīvojam mēs, ir četri gadalaiki. Viens no tiem ziema – ar salu, sniegu un ledu. Un visi laikus tam gatavojamies. Citam jānopērk sala izturīgi zābaki, citam vajadzīgs jauns biezs mētelis, kādam tas viss jau ir, jāsagādā tikai silti cimdi un šalle. Tikpat saprotami ziemu gaida tie, kas nodrošina cilvēkiem pakalpojumus, nu, piemēram, siltuma ražošanas uzņēmumi. Ir sagādāts kurināmais, sakārtotas katlumājas, lai, salam iestājoties, mitekļos nodrošinātu cilvēkam nepieciešamo temperatūru. No- teikti tāpat ziemai gatavojas ceļu uzturētāji – aprūpē tehniku, ar ko stumt sniegu, sagādā nepieciešamo, lai nokaisītu brauktuves, pārcilā prātā zināšanas, kas nepieciešamas, lai ceļi būtu braucējiem droši. Un tomēr ik gadu ceļu uzturētājiem ziema un slidenie ceļi atnāk kā negaidīts pārdzīvojums. Janvāra pirmās nedēļas sākās ar atkalu, sniegu un ledu, arī tā saukto melno ledu, kas radīja daudz bīstamu situāciju. Automašīna, kas no ceļa ieslīdējusi grāvī, bija mazākais ļaunums, daudz traģiskāk, ka satiksmes negadījumos bojā gāja cilvēki. Uz ledainā ceļa avarēja pat glābēju automašīna, kuru, domājams, vadīja pieredzējis profesionālis, kuram nelabvēlīga ceļa situācija noteikti nebija nekas jauns.
Tikai šonedēļ atbildīgie dienesti – VAS “Latvijas Autoceļu uzturētājs”, “Latvijas Valsts ceļi” un Ceļu satiksmes drošības departaments – vienojušies, ka A un A1 klases ceļus, lai mazinātu apledojuma veidošanos, kaisīs preventīvi. Vai tiešām tie, kas atbild par ceļu uzturēšanu, ātrāk nezināja, ka no melnā ledus briesmām var pasargāt iepriekšēja brauktuvju kaisīšana? Vai vajadzēja notikt neskaitāmām avārijām un iet bojā cilvēkiem, lai saprastu, ka kaut kas ar ceļu uzturēšanu tomēr nav kārtībā?
Jā, cimdus mēs, salu gaidot, neaizmirstam nopirkt, arī siltos zābakus izņemam no skapja. Kādēļ tikpat pašsaprotami ziemas apstākļus, kas gadu gadiem piedzīvoti un labi pazīstami, neprot sagaidīt tie, kuriem sabiedrība uzticējusi pienākumu nodrošināt drošu braukšanu pa ceļiem? Andra Gaņģe
Komentāri