Vēl tagad, runājot ar vecāka gada gājuma ļaudīm, nākas uzklausīt šī brīža preču, mantu un lietu brāķēšanu, sakot, ka viņu jaunības dienu laikos viss bijis kvalitatīvāks. Gan mašīnas izturīgākas, drošākas, gan mēbeles no kārtīga koka, nemaz nerunājot par lauku produktiem un itāļu zābakiem. Vecās servīzes un kumodes varēja nodot no paaudzes paaudzē, bet kā tagad? Divi trīs gadi, un atkal jāpērk jauns vietā.
Tomēr, paklausoties gudrās runās, izrādās, ka pie pašreizējās ekonomikas kvalitatīvs ražojums, kas iztur desmit un vairāk gadu, nemaz nav vēlams, jo kurš tad pie milzīgās planētas apdzīvotības to ekonomiku sildīs, ja ne nemitīga jaunu preču iegāde? Kāds labums no mammas jaunības dienu mēteļa vai omītes skapja, ja pasaules ekonomika salst!
Tomēr cilvēks, pērkot jaunu preci, kā izsalcis meklē drošības garantu-vārdiņu “kvalitatīvs”. Par to tikai labāks ir salikums “ātrs un kvalitatīvs”. Iznāk, ka sevi mānām, taču reizē arī mierinām.
Skatoties veikalā zābaku pāri, aizdomājos, nez vai šie ir tie izdaudzinātie itāļu ražotie zābaki, par kuriem reiz jūsmoja mana mamma? Pēc cenas spriežot, jābūt izturīgiem, taču nolieku atpakaļ, šķiet pārāk dārgi. Tūlīt tos paņem rokā kāda jauna sieviete, viņai līdzi vīrs. Kārtīgi papētījuši, izlocījuši zoli, paklauvējuši pa papēdi, arī noliek zābaku atpakaļ “kvalitatīvā” veikala plauktā. Izbrāķēja. Cena esot pārāk augsta par tādu kvalitāti. Tātad es uzķēros uz cita āķa -dārgs, tātad jābūt labam.
Nesen runāju ar kādu furnitūras veikaliņa vadītāju, gribēju nopirkt kvalitatīvas eņģītes virtuves iekārtai. Prasīju, kāpēc vienas tik dārgas, bet otras, pēc skata nebūt ne citādas, teju uz pusi lētākas. Viņš laipni paskaidroja, ka nekāda lielā atšķirība jau neesot, viss ir cilvēka galvā. Abas eņģes ražotas Ķīnā un pilda precīzi to pašu funkciju. Viņš lēsa, ka, iespējams, pat ražotas vienā ražotnē, tikai pēc tam sašķirotas pa dažādām kastītēm-vienas domātas tiem, kas tic, ka tikai dārgs ir labs, otras kastē tiem, kas domā, ka ietaupa. Galu galā eņģes katrai gaumei un katrai kabatai, bet kvalitāte īstenībā viena un tā pati. Vēl vairāk, kungs smēja, ka cilvēks gan esot īpatnējs, jo viņam pārdošanā esot bijušas lētas nagliņas. Tādas izmanto foto rāmīšiem. Sasvērtas maisiņos pa simts, maksājušas nieka 50 centus, taču cilvēki raustījuši degunus, un nagliņas sākušas apputēt. Eksperimentālā kārtā tirgotājs pacēla cenu trīskārtīgi, un, skat, nagliņas gājušas uz urrā.
Tātad cilvēki par kvalitāti spriež pēc cenas. Lielīgs, ja var pateikt, ka nopircis dārgās eņģītes, zābakus, džinsus, kaut gan patiesībā pārmaksājis tikai sev par mierinājumu. Par vārdiņu “kvalitatīvs”.
Nez, kas notiktu, ja uzcenojumi veikalos neatspoguļotu pārdevēju alkatību, cilvēku lielību vai naivumu. Varbūt beidzot maskas nokristu un mēs atskārstu, cik īstenībā maksā mūsu iedzīve, cik mašīna, cik pārtika? Varbūt mēs vairs negribētu sevi āzēt, tā vietā izvēlētos to, ko patiesi varam atļauties bez kredītiem, bez aizdevumiem. Skolā Jānītis ar Pēterīti būtu līdzvērtīgāki, jo cenas ierobežotu statusa apliecināšanos, ka vienam bērnam vecāki iepērkas dārgajos veikalos, bet otram ne. Varbūt bērni novērtētu tālruņa funkcionalitāti, nevis tā cenu un marku, jo galu galā – ne viens, ne otrs aparāts nav no titāna, apdarināts ar dimantiem.
Tātad dārgs ne vienmēr ir kvalitatīvs, un mums kvalitatīvu preci nemaz nevajag, ja gribam sasildīt globālo ekonomiku. Mantas ir un paliek mantas. Labāk iegādāties preci par saprātīgu cenu. Mana pārliecība, ka saprātīga cena ir tāda, par kādu lielākais vairums var atļauties nopirkt preci vai pakalpojumu, turklāt lietot to vismaz trīs līdz piecus gadus bez problēmām.
Komentāri