Otrdien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisija noraidīja Imanta Parādnieka (Nacionālā apvienība) priekšlikumu aizliegt grūtniecēm smēķēt, jo nav skaidrs, kā tādas likuma normas ievērošanu varētu īstenot un kontrolēt. Acīmredzot deputāti sapratuši, ka tādā gadījumā visām sievietēm, kuras pērk cigaretes, būtu jāprasa ārsta izziņa, turklāt nupat izdota. Protams, nodoms jau labs, bet diez vai veselību var veicināt tikai ar skarbiem aizliegumiem vien. Tiesa gan, pēdējā laikā veselības nozarē politiķi ik pa brīdim nāk klajā ar savdabīgiem priekšlikumiem. Šķiet, bez plašākas ievērības tā arī palikusi kāda cita Saeimas iniciatīva – proti, runa ir par visai delikātu jautājumu, par sievietes tiesībām pašai lemt par savu ķermeni un reproduktīvo veselību – pašai lemt, vai un kad dzemdēt, vai un kad ziedot savas olšūnas. Kā zināms, veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) ir ierosinājis grozījumus “Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā”, ierobežojot sievietes tiesības ziedot savas olšūnas, turpmāk šādas tiesības paredzot tikai dzemdējušām sievietēm. Jāpiebilst, ka savu priekšlikumu G. Belēvičs nav pamatojis ar zinātniskiem pētījumiem vai medicīniskiem pierādījumiem, un zinātnisku pētījumu trūkumu ministra argumentācijā apliecinājusi arī Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule. Interesanti, ka Belēviča ierosinātais ierobežojums attiecināts tikai uz sievietēm, tādu pašu ierobežojumu nenosakot vīrietim – pirms spermas ziedošanas vispirms kļūt par tēvu. Tiesībsargs šādā pieejā saskata dzimumu diskrimināciju: “Veselības riski, uz kuriem norādīts vairākos starptautiskos pētījumos, var attiekties gan uz dzemdējušām, gan uz nedzemdējušām sievietēm. Satversmes 96.panta aspektā jāņem vērā sievietes tiesības uz autonomiju, kas ietver tiesības pieņemt lēmumu par savu ķermeni. Sieviete var pieņemt lēmumu vispār nevēlēties kļūt par māti, bet viņa var vēlēties ziedot savas olšūnas citu sieviešu vajadzībām.” Jāpiebilst gan, ka šobrīd Saeima ir atlikusi šo grozījumu galīgo pieņemšanu līdz papildu informācijas saņemšanai. Tomēr ņemšanās ap sievietes tiesībām pašai lemt par sevi, “aizmirstot” tieši tāpat ierobežot vīrieti un ik pa laikam piedāvājot dažādus savdabīgus priekšlikumus, atgādina tādu aziātiskas izcelsmes domāšanu ar totalitārisma piegaršu. Varētu jau teikt, ka nopietnas problēmas vienmēr gribas atrisināt “tūlīt un tagad”, un veselības aprūpē un iedzīvotāju veselībā to netrūkst, tomēr, manuprāt, runa ir ne tik daudz par cilvēku, bet valsts veselību visplašākajā nozīmē (demokrātija, tiesiskums, patriotisms), un liek atcerēties kādu diskusiju citā valstī.
Radio “Svoboda” diskusijā par Krievijas iedzīvotāju pieaugošās agresivitātes iemesliem Maskavas Valsts universitātes Psiholoģijas fakultātes Personības psiholoģijas katedras vadītājs un Krievijas Izglītības akadēmijas akadēmiķis Aleksandrs Asmolovs sacīja: “Ja viena vai otra kultūra kā stratēģiju izvēlas nevis inovatīvo, bet mobilizējošo scenāriju, tā aktualizē patriotismu kā iemīlēšanos nevis sabiedrībā, bet valstī. Un tā pilnībā mobilizē visus agresīvi patriotiskos ksenofobiskos mehānismus.(..) Galvenais, ko mēs darām, – mēs aizsargājam savu drošību, mēs “ne sējam, ne pļaujam, ne ceļam, bet lepojamies ar savu iekārtu”. Tādējādi agresija mums atrodas politiskā līmenī kā krīzes uzturēšanas instruments un attaisnojums stingrai vertikālajai varai.” Minētajā diskusijā Asmolovs arī saka: “Cilvēki nav pieraduši dzīvot mūsdienu daudzveidīgās izvēles priekšā. Mūsdienās pastāv trīs galvenie izaicinājumi: sarežģītība, nenoteiktība, daudzveidība. Agresija ir daudzveidības izdzēšana, tādēļ tā iet roku rokā ar ksenofobiju, bet ksenofobija ir daudzveidības izdzēšanas mehānisms.”
Protams, Asmolova sacīto nevar pilnā mērā attiecināt uz Latviju, jo tas, ko dēvējam par valsts iekārtu, cilvēku uztveri ietekmē. Tomēr, manuprāt, mūsu domāšana tik ļoti neatšķiras, lai neredzētu dažas līdzības. Aizliegt, stingri kontrolēt, pieprasīt skaļu un labi redzamu patriotismu – pēdējos gados aizvien biežāk daļa politiķu risinājumu visām problēmām meklē, par vainīgajiem norādot visus, kuri nav tādi paši kā viņi. Un, protams, sapnis par vienu stingro roku, kura visu savedīs kārtībā, ir dzīvs. Tādēļ domāju, ka cilvēku veselības politikā nekas daudz nevar mainīties, ja nemainās valsts veselība.
Komentāri