, Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu pārvaldes direktore
Sociālajā sfērā ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotājiem – ģimenēm ar bērniem, vientuļniekiem, pensionāriem, represētajiem un invalīdiem tuvāk dzīves vietai būtu iespējams saņemt profesionālu padomu, apgūt zināšanas.
Tagad par šīm iespējām varu runāt ar daudz lielāku optimismu, jo tieši Cēsīs sociālās integrācijas centrs (SIC) atvēris pirmo atbalsta punktu cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Līdz šim vispusīga palīdzība bija pieejama SIC centrā Jaundubultos. Tur ik pa trim gadiem cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem varēja iziet trīs nedēļu rehabilitācijas kursu, tāpat palīdzēja černobiliešiem, politiski represētajiem, kuriem rehabilitācija iespējama ik pēc diviem gadiem. Šogad ceram, ka būsim rehabilitāciju piedāvājuši 1992 cilvēkiem, pērn iespēja bija tikai 1200.
Labklājības ministrija ir radusi iespēju kāpināt finansējumu, bet vienalga rindā ir apmēram 3000 klientu. Un te ir runa par medicīniskajiem pakalpojumiem, bet Jaundubultos darbojas arī koledža, kur cilvēki ar funkcionālajiem traucējumiem var iegūt 1.līmeņa augstāko izglītību vairākās specialitātēs, arī datorzinībās, ko varēs apgūt arī Cēsīs izveidotajā SIC Vidzemes atbalsta punktā. Līdz šim visbiežāk invalīdi bija neapmierināti, ka, lai varētu pilnveidot zināšanas un prasmes, jādodas uz Jūrmalu, jādzīvo internātā atstatus no tuviniekiem. Šis ir pirmais centrs, SIC atvērs vēl septiņus Latvijas reģionos.
Kas vēl jāpaveic? Izmantojam ERAF, nacionālās programmas naudu, lai sakārtotu sociālos aprūpes centrus, izveidotu tā sauktās pusceļa mājas.
Nepieciešams atvērt jaunus centrus. Aizvien biežāk atskan zvani no bērniem, kuri vēlas mammu vai tēti ievietot šādā iestādē. Vismaz Rīgā cilvēki ir gatavi maksāt pat 300 latus mēnesī. Mums nav ko piedāvāt. Es ļoti ceru, ka situāciju līdzēs sakārtot sadarbības un partnerības likums. Ilgstošajai aprūpei nav privātā piedāvājuma, privātā tirgus. Es izmēģināju piedāvāt iepirkumu, varēja pieteikties jebkurš, arī mazās slimnīcas, lai pārprofilētos par sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Ir nauda, bet nav piedāvājuma. Atsakās tāpēc, ka ir jāievēro daudz prasību, kas iestādē jārealizē cilvēku ar īpašām vajadzībām interesēs, tas ir dārgs pakalpojums. Tas ir piedāvājums uzņēmīgiem cilvēkiem Latgalē, kur atbrīvojušās daudzas iestāžu, bērnudārzu telpas. Var piedāvāt sociālos pakalpojumus un droši zinu, ka būs pieprasījums.
Vēl jādomā par sociālo darbinieku izglītošanu. Jāmainās arī pašvaldību attieksmei pret šo sfēru. Ir rajoni, īpaši Kurzemes pusē, kur izveidoti ļoti spēcīgi un profesionāli sociālie dienesti, bet ir pašvaldības, kurās joprojām lāpās. Sociālais darbinieks strādā pusslodzi. Par šādu sociālo darbinieku darbu saņemam arī sūdzības. Par ko sūdzas? Cilvēkiem liekas, ka nesaņem pabalstus, kas pienāktos, ka nav atbalsta un sapratnes no sociālā darbinieka, nezina par pieejamajiem pakalpojumiem.
Man ir nākotnes iecere, ka arī sociālo pakalpojumu pārvaldes atbalsta punktiem jābūt reģionos. Tas svarīgi, lai cilvēkiem visa informācija, palīdzība nav jāmeklē Rīgā. Vajadzētu uz vietas speciālistu, lai ir pieejama vispusīga informācija sociālajiem darbiniekiem, vēl nepieciešams darbinieks, kurš pārzinātu sociālo situāciju reģionā. Tas radītu drošību un pārliecību, ka ikviens cilvēks no valsts saņem tādu atbalstu, kāds viņam pienākas ar likumu. Tālākā rīcība, vēlmes ir katra sociāli mazāk vai vairāk aizsargāta cilvēka ziņā. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri