Ar Ziemassvētkiem, to gaidīšanu katram saistās kādas atmiņas, notikumi, mirkļi. Padomju gados mēs, jaunieši, bariņos gājām uz baznīcu. Toreiz ne ticības vadīti, visticamāk, neapzināti meklējot sev atbildes uz jautājumiem. Reiz no Cēsīm kājām nācu mājās. Auciema mežā cilvēki svinēja Ziemassvētkus. Dega ugunskurs, bija jautrība. Man bērnībā ģimenē tādas Ziemassvētku svinēšanas, gatavošanās nebija.
Decembris mūziķiem ir kalpošanas laiks. Ir daudz koncertu, mīļu, klusinātu. Ar dzīvesbiedri noskaņai spēlējam kokli un ģitāru. Tādās parastās ballēs spēlēju
aizvien mazāk. Adventes vainagus mums parasti uzdāvina. Tādus ļoti skaistus, mīlestības pilnus. Bet paši diemžēl nevaram izbaudīt šo kluso, skaisto laiku, tas paiet kalpojot.
Bieži vien cilvēki jautā, kas tad īsti ir Ziemassvētki. Ziemassvētki ir atgādinājums. Jēzus atgādina par sevi un vērtībām. Tāpat kā 18.novembris ir atgādinājums, ka mums taču ir valsts, padomājiet, kāda tā ir. Ziemassvētki nav labdarības parāde decembrī. Tas ir laiks, kad Jēzus nāca uz Zemes un apsolīja grēku brīvību. Meklēt ļauno otrā ir cilvēku iestādītā kārtība, bet tikai ar Jēzus palīdzību cilvēks var kļūt brīvs. Dievs piedāvā instrukciju, kā dzīvot. Mums ir izvēle – pieņemt to vai ne.
Cik nav dzirdēts – Ziemassvētku laiks, tagad visi būsim mīļi, laipni, izpalīdzīgi. Tad kāds pārmetot paceļ balsi, ka daudzi to nesaprot un tikai staigā pa veikaliem. Bet kas tur slikts, ka cilvēki iet uz lielveikaliem un pērk dāvanas mīļajiem? Mēs taču domājam par sev tuvajiem cilvēkiem. Domājam, kā viņus iepriecināt. Ziemassvētki ir kas mīļš.
Adventes laikā notiek daudzi un dažādi labdarības pasākumi. Tie ir tik dažādi, un diemžēl ne katrā tā rīkotāji, dalībnieki kalpo. Atceros savu pirmo labdarības koncertu. Braucu mašīnā, atskanēja telefona zvans, vai nevaru uzspēlēt baznīcā? Kāpēc ne! Tūlīt arī zvanītāja jautāja, cik par to prasu. Kad pārjautāju, ka tas taču labdarības koncerts un neko nevajag, viņa vēlreiz neticīgi pārprasīja, vai tiešām es braukšu par savu naudu. Es tajā brīdī biju laimīgs, acīs saskrēja asaras. Dievs man devis dāvanu – varu spēlēt, sacerēt mūziku, kā šādās reizēs ņemšu naudu! Man nebūs jākaulējas par samaksu, es ar prieku spēlēšu un cilvēkiem būs prieks. Tas notika pirms vairāk nekā 20 gadiem. Zinu māksliniekus, kuri piedāvā labdarības koncertus un prasa samaksu. Ja naudu noliekam pirmajā vietā, tā nav patiesā labdarība. Diemžēl daudziem tas ir klupšanas akmens. Teātris. Cilvēki varētu dzīvot citādāk, palīdzot, darot mīļas lietas citiem, izmantojot savas Dieva dāvanas, priecējot citus. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuri iesaistās labdarībā, ziedo līdzekļus, velta laiku citiem, atbalsta. Latvijā mums nav labdarības tradīciju, pieredzes. Ar labdarību ir jānodarbojas, tā ir jāpopularizē. Un nevajag jaukt iekšā politiku. Lai dod tie, kam ir nauda.
Kad Straupes skola pēc atjaunošanas otrreiz nodega, tas visiem bija milzīgs pārdzīvojums. Arī man. Kā kaut kas tāds var notikt, kāpēc! Tad radās doma – jāvāc ziedojumi. Vispirms to darīju Cēsīs, tad Straupes estrādē sarīkoju koncertu. Cilvēki ziedoja. Savākto naudu atdevu pašvaldībai. Ne jau tam bija liela nozīme, cik liela summa tika savākta, cilvēku sirdis tika atvērtas kopīgai lietai.
Ikviens kristietis ir bagāts. Viņa kalpošana, palīdzība, atbalsts citiem – tās ir lūgšanas. Lūdziet, un jums taps dots! Ikdienā to aizmirstam, tāpat kā pateikt paldies. Mēs katrs esam tik atšķirīgs, bet, gaidot Ziemassvētkus, ikviens
vēlas būt kaut nedaudz labāks. Šis ir laiks, kad pārcilāt vērtības un atvērt sirdis. Aivars Lapšāns, mūziķis Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri