Klāt nedēļas nogale, tāpēc nevar ļauties kādām politiski smagnējām pārdomām, vajadzīgs kaut kas gaišāks. Šogad atvaļinājumā ceļi aizveda uz Murjāņiem, uz Imanta Ziedoņa muzeju viņa mājā “Dzirnakmeņi”. Biju vairākkārt dzirdējis par šo muzeju, kas patiesībā neesot muzejs, bet katram zināms, ka labāk vienreiz redzēt, nekā neskaitāmas dzirdēt. Un piedzīvotais pārsteidza, piepildīja un radīja sajūtu – gribas vēl. Tur tiešām jānoliek malā katrā esošie stereotipi par muzeju, kurā jālasa uzraksti, jāburas pa skārienjūtīgiem ekrāniem, kā tagad skaitās moderni. Tur var iet, kur gribi, visu aiztikt, aptaustīt, visur apsēsties. Tiek iedots īpašs ceļvedis, kas ved cauri “Dzirnakmeņiem”, tas ļauj ne tikai iepazīt dzejnieka un publicista māju, tās apkaimi, bet arī viņa domas, atziņas par dažādām tēmām. Var meklēt dzirnakmeņus, kuru kopumā tur pāris desmiti, var atspiesties pret koku un klausīties Ziedoņa pārdomās, var sēdēt šķūnītī, ieelpot žūstošas malkas smaržu, var apsēsties klēts priekšā un censties atcerēties kādu viņa dzejoli, pasaku, epifāniju.
Taču lielākais pārdzīvojums ir doties mājā, kuras plānu pats dzejnieks uzzīmējis un arī cēlis, pieaicinot meistarus vien darbiem, ko pats nav pratis, vai tiem, kuri nav bijuši pa spēkam. Šai mājai tiešām ir īpaša aura, tik pozitīva, tik radoša. Pat neatceros vietu, kur pārņēmusi tik gaiša sajūta. Tur viss kā tajos laikos, kad dzejnieks ar sievu Ausmu dzīvoja, guļamistabā iekārtojusies pat visa aktrises lāču kolekcija. Un visur grāmatas, arī paša Ziedoņa dzeja, publicistika. Var apsēsties viņa kabinetā pie galda, kur tapušas epifānijas, dzejoļi, un palasīt Ziedoni vai radīt kādu savu dzejoli. Jo kopā ar ceļvedi, kurā ir arī baltas lapas, tiek iedots zīmulis pierakstiem. Var ērti iekārtoties viesistabā ar kamīnu un lasīt dzeju, kas šajā mājā iegūst īpašu skanējumu, vērtību. Tā neviena netraucēts, protams, ja netrāpās citi ekskursanti, var stundām sēdēt un lasīt dzeju, piemirstot, ka ārpusē steidzas pasaule, mutuļo sociālie tīkli, tas viss kļūst mazsvarīgs. Ir tikai Ziedonis: “Tad apstājās laiks…”
Pats Ziedonis savulaik rakstīja: “Mans muzejs varētu būt ceļš – tikai uzraksts, kas rāda uz priekšu, – Imanta Ziedoņa muzejs. Cilvēki ies, ies, meklēs, bet nav tā muzeja. Toties viens ceļš Latvijā būs izstaigāts. Un tad to uzrakstu varēs pārcelt uz citu vietu.”
Muzejs būs atvērts līdz septembra pēdējai svētdienai, varbūt šis zeltīto lapu laiks, kas drīz sāksies, ir īstais brīdis, lai aizbrauktu un sajustu Ziedoni, viņa domas, lai gūtu iedvesmu vieglāk pārdzīvot to gada tumšo periodu, kas neizbēgami tuvojas.
Komentāri