Vecpiebalgas pagasta bibliotēkas vadītāja
Vecpiebalga visos laikos bijis kultūras centrs. Laikam jau daba likusi cilvēkiem pacelt acis no darba pret debesīm, meklēt atbildes uz nezināmo, izzināt pasauli, pilnveidoties.
Pirmo bibliotēku Vecpiebalgā izveidoja Dziedāšanas un lasīšanas biedrība.
Pirmais bibliotekārs bija Matīss Kaudzīte, gan ne gluži mūsdienu izpratnē. Viņa pārziņā bija saziedotās grāmatas. Vispirms bibliotēka atradās draudzes skolā, pēc Labdarības biedrības namā. Bibliotēkā tika rīkoti priekšlasījumi par praktiskām lietām, kultūru.
Gadu gaitā bibliotēka ir mainījusies, bet tās būtība – izglītot – ir palikusi.
Laiku laikos cilvēki ir novērtējuši grāmatas. Bibliotēkā strādāju 25 gadus un no ikdienas darba zinu, ka vecpiebaldzēni šurp nāk, gan lai uzzinātu ko jaunu, gan izglītotos. 90. gados šķita, ka lasītāji iet mazumā. Šodien, kad iedzīvotāju skaits pagastā sarūk, lasītāju – palielinās. Lasītāju vidū ir visas paaudzes. Nāk labi situēti cilvēki, nāk ne tik turīgi. Kādreiz bibliotēkā reti kurš lasīja avīzes. Žurnālus pārlapot, ko vērtīgu uzzināt pagasta ļaudis vienmēr nākuši uz grāmatu krātuvi. Esam saņēmuši arī pārmetumus, ka par daudz abonējam presi. Tas iestādes akreditācijā bija vienīgais aizrādījums –
daļa naudas, ko tērējam presei, jāizlieto grāmatu iegādei. Citur varbūt avīzes un žurnālus bibliotēkā lasa mazāk, mums tā nav. Internets nav konkurents avīzēm. Ir pāris cilvēki, kas jaunumus lasa internetā, pārējiem vajag rokās paņemt avīzi, pataustīt. Lasīt ziņas internetā ir jāpierod, bet vienmēr būs tādi, kas gribēs paņemt rokās avīzi, žurnālu.
Esmu novērojusi, ka vecpiebaldzēni aizvien vairāk
lasa grāmatas, lai gūtu pozitīvas emocijas. Ja televizors ir lasīšanas konkurents, tad tas pamazām atkāpjas, jo nespēj dod garīgo, pozitīvo. No negatīvā cilvēki jau ir noguruši.
Bērni aizvien vairāk lasa. Sākumskola atrodas tepat blakus, bērniem nākšana uz bibliotēku jau pamazām kļūst par ieradumu.
Pēdējā laikā sāk izdot kaut nedaudz labāku literatūru. Vismaz bērnu un jaunatnes literatūras centrs seko, kādas grāmatas bērniem izdod. Diemžēl grāmatnīcu plauktos ir daudz sēnalu.
Gadu gaitā darba bibliotēkās kļūst aizvien vairāk. Daudziem šķiet, ka bibliotēkā mierīgs, kluss darbs. Varbūt tā bija pirms gadiem, bet ne šodien. Ja Matīss Kaudzīte kādreiz tikai uzraudzīja grāmatas plauktos, tagad bibliotekāriem ne tikai jāpārzina literatūra, bet arī datori, jāprot jebkuru informāciju atrast internetā. Lai gan iespēju daudz, arī problēmu netrūkst. Adaptētās enciklopēdijas ir informātiski nabadzīgas, arī neprecīzas. Fakti internetā ne vienmēr ir pareizi. Lai vai kā, bet “Latvijas padomju enciklopēdijā”, atmetot nederīgo, uz faktiem, skaidrojumiem var paļauties. Diemžēl jaunāka tik precīza izdevuma nav. Uz bibliotēku nāk arī bezdarbnieki, internetā meklē darba sludinājumus.
Bibliotēkā glabājas daudzas mapes, kurās gadiem krājas publikācijas par Vecpiebalgu. Skolēniem, studentiem vienmēr vajag kādu avīžrakstu. Tā ir pagasta vēsture citu acīm. Šim darbam ar roku atmest nedrīkst.
Kamēr laukos būs cilvēki, būs vajadzīga bibliotēka. Arī attīstītās valstīs, kur vai ikviens prot izmantot modernas tehnoloģijas, bibliotēkas turpina attīstīties. Arī tur izstrādā programmas, lai ieinteresētu bērnus lasīt grāmatas. Arī Vecpiebalgā nākamās paaudzes lasīs grāmatas un vienmēr būs kāds, kurš vajadzīgo izdevumu meklēs bibliotēkā. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri