Eiropas Cilvēktiesību tiesa Jānim Ādamsonam uz Jāņiem sagādājusi dāvanu — spriedumu, ka Latvijas valsts ir pārkāpusi bijušā politiķa cilvēktiesības, neļaujot viņam balotēties vēlēšanās.
Tiesāšanās ir bijusi ilga, un mēs tik tikko atminamies, kas gan notika šī gadsimta sākumā, kad J. Ādamsonam nācās pamest politiķa gaitas, jo Augstākā tiesa atzina, ka viņš bijis VDK pakļautās PSRS robežsardzes virsnieks. Līdztekus visai savdabīgajiem izlēcieniem, 1999. un 2000. gadā tvarstot, šķiet, iedomātus pedofilus valdībā, viņš jau kopš 1998. gada cīnījies ar padomju laika ēnu. Iztiesājies Latvijā, viņš 2003. gadā iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un nu tā ir devusi savu atzinumu.
Tiesa atzinusi, ka Saeimas vēlēšanu likumā nav skaidri un precīzi formulētas to cilvēku grupas, kuru pārstāvji nevar kandidēt uz deputāta vietu. Otrs aspekts, uz ko norāda Cilvēktiesību tiesa — likumā nav paredzēta iespēja izvērtēt, vai konkrētais cilvēks no tiesas dara ko tādu, ko tam darīt nevajadzētu. J. Ādamsona politiskā karjera dod gana daudz materiāla šādiem meklējumiem, taču kā čekists sevi viņš nav parādījis. Morāle ir skaidra: viena lieta ir darbs VDK paspārnē, cita — reālas Latvijai kaitnieciskas darbības.
Kopš 2002. gada, kad J. Ādamsonam tika aizliegts startēt 8. Saeimas vēlēšanās, ir pagājuši seši gadi. Pietiekami ilgs laiks, lai uz šo lietu paraudzītos ar zināmu distanci. „Neatkarīgās Rīta Avīzes” komentētājs Viktors Avotiņš jau 2002. gadā norādīja, ka vara, šķiet, atsevišķos cilvēkos un vienā institūcijā (VDK) iemieso padomju režīma sekas, nevis pēc būtības izvērtē padomju režīma iestāžu antisabiedrisko lomu. Mēs itin labi zinām, ar ko mums saistās Valsts drošības komiteja — tā ir Stūra māja, uz kurieni sauc un ar dažādām metodēm apstrādā tos, kas domā citādi. Nagu maucēja karjera bez šaubām izslēdz iespēju, ka jaunajos laikos šis pats cilvēks varētu strādāt valsts un cilvēku labā un palīdzēt tiem pašiem, kam pirms dažiem gadu desmitiem traucējis dzīvot. Tik tālu jautājumu nav.
Taču VDK ir mazliet plašāka iestāde. Tā ne tikai uzturēja ziņotāju tīklus un apstrādāja cilvēkus, lai padarītu tos nekaitīgus režīmam. Jānis Ādamsons no 1981. līdz 1992. gadam bija PSRS VDK Robežapsardzības spēku štata darbinieks. Lielāko daļu šī laika viņš pavadīja Sahalīnas apgabalā uz kuģiem.
Kā, strādājot PSRS robežsardzē, viņš ir nogrēkojies pret tolaik iznīcināto Latvijas valsti un Latvijas sabiedrību? Vai PSRS robežsardze ar kaut ko atšķīrās no Francijas vai ASV robežsardzes? Domājams, ka nē. Tādējādi redzams, ka itin pamatots ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinums, ka Latvijas likuma norma, kas ierobežo darbošanos politikā bijušajiem VDK darbiniekiem, ir pārlieku nekonkrēta un nepamatoti ierobežo tos cilvēkus, kam nebūtu iemesla ciest no tā, ka laiki mainās. Likumu nekonkrētība noved pie tā, ka tos var izmantot, lai izrēķinātos ar nevēlamajiem — citiem vārdiem, atrodiet cilvēku, un likuma pants viņam atradīsies pats. Par to liecina kaut vai tas, ka grēkāži ir VDK štata darbinieki, piemēram, J. Ādamsons, taču dažam, kas Komunistiskās partijas politiku realizēja daudz konkrētāk un šeit pat Latvijā, komunistiskā pagātne problēmas nerada.
Latvija, protams, atrodas neapskaužamā situācijā. Šī ir kārtējā starptautiskā tiesas prāva, kurā zaudējam. Tomēr šis gadījums labāk nekā daudzi citi iepriekšējie parāda — nav gluži tā, ka Eiropa, kas neko nesaprot, iejaucas Latvijas iekšējās lietās un piespiež mums ļaut vaļu sliktiem cilvēkiem. Gadījums norāda uz nepilnībām likumdošanā, kas mums būs jāaizlāpa. To vēlams būtu darīt labi skaļi, lai paši sadzirdam un atkal tiktu skaidrībā, kurus tad uzskatām par cilvēkiem, kas var radīt potenciālu kaitējumu Latvijas valstij, un kāpēc.
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš jau paziņojis, ka mēģinās panākt, lai lietu pārskatītu. To mēs varam darīt, taču pie viena ir jāsāk darbs pie likuma grozījumiem, lai pārskatītu ierobežojumus, kas liedz iesaistīties politikā. G. Bērziņš norāda, ka ir nepieciešams paturēt kandidēšanas ierobežojumus personām, kas ir
vai ir bijušas padomju vai ārvalstu drošības dienestu, izlūkdienestu
vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. „Nav pieļaujams, ka augstus valsts amatus ieņem personas, kas savulaik darbojušās pret neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu,” saka ministrs. Par to, ka ierobežojumiem jābūt, nav šaubu, tomēr tas, kas Latvijai pašlaik jāizvērtē — vai formālas darba attiecības ir galvenais kritērijs, pēc kā spriest, vai šis cilvēks ir „darbojies pret neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu”. Tas, kā J. Ādamsons Sahalīnā ir darbojies pret Latviju, vēl jāpierāda.
Komentāri