Ne vienā vien mājā, birojā, citviet vakar tika atkorķēti šampanieši un saskandinātas glāzes, lai atzīmētu vēl vienu vēsturisku notikumu neatkarīgās Latvijas vēsturē – obeliska demontāžu Rīgā, Uzvaras parkā. Daļa to sauca par pieminekli Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem, taču lielajam vairumam sabiedrības tas bija tikai un vienīgi apliecinājums Latvijas okupācijai.
Gluži kā 1995.gada 4.maija tiešraidē televīzijā tika pārraidīta Skrundas radiolokatora demontāža, arī vakar LTV tiešraidē gaidīja brīdi, kad gāzīsies Rīgas obelisks. Notikumu, ko gaidījām tik ilgus gadus un ko beidzot piedzīvojām. Ja Skrundas gadījumā bija skaidri zināms, cikos tas notiks, vakar uz obeliska krišanas brīdi skatītājiem nācās gaidīt vairākas stundas.
Iespējams, tikai tagad varam teikt, ka beidzies 4.maija deklarācijā noteiktais pārejas periods uz neatkarīgu Latviju. Jā, juridiski šī posma noslēgums bija 1991.gada 21.augusts, taču pēc tā palika simboli, kas turpināja slavināt okupācijas varu. Un bija cilvēki, kuri uzskatīja un joprojām uzskata, ka padomju Latvija bija vienīgais pareizas risinājums.
Ne reizi vien izskanējis, ka pieminekli nojaukt vajadzēja jau 90.gadu sākumā, kad pilsētās steidza atbrīvoties no visur esošajiem Ļeņina pieminekļiem. Rīgā tas tika izdarīts 1991.gada 25.augustā, un simboliski, ka arī okupācijas smaili nogāž tieši šajā datumā.
Jāteic, ka šajā brīdī zvaigznes bija veiksmīgas pieminekļa demontāžai, jo pirms dažiem gadiem tāda iespēja likās kā tāls sapnis. Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā skaidri parādīja, kas ir kas, un nojaukšanas pretinieki šajā situācijā tomēr nevarēja sarīkot tik vērienīgus protestus, kā tas pirms vairākiem gadiem notika Tallinā, kad tika pārvietota bronzas kareivja skulptūra. Gribētos cerēt, ka notikumi Ukrainā atvēruši acis daļai to, kuri iepriekšējos gados devās pie pieminekļa 9.maijā.
Visticamāk, šis demontāžas process nenotiktu, ja pie varas Rīgā joprojām būtu “Saskaņa” vai tās satelītpartijas. To ļoti labi parāda Daugavpils situācija, kur nebūt nesteidzas ar padomju pieminekļu demontāžu, bet meklē iespējas tos saglabāt.
Protams, atklāts paliks jautājums, vai pieminekļa demontāža dzēsīs vai mazinās plaisu sabiedrībā, ko šis simbols uzturēja? Visticamāk, nē, vismaz tuvākajā laikā, bet tas varētu būt brīdis, lai pieņemtu pareizus, skaidrus lēmumus, kā dzīvot tālāk! Jādomā ne tikai par to, kam būt šajā vietā, kur atradās monuments, bet jo īpaši jādomā, kā nojaukt pieminekļus cilvēku prātos un domās. Šim būtu jākļūst par sava veida pagrieziena punktu mūsu valsts vēsturē.
Komentāri