Tagad gandrīz katrai ģimenei ir sava automašīna. Jā, tā gan nav pēdējā izlaiduma Porshe, bet normāls pārvietošanās līdzeklis
ir. Cilvēki brauc, viņiem kā kādreiz vairs nav jārēķinās ar sabiedrisko transportu. Tajā pat laikā lamājam apkārtesošo situāciju un valdību. Un sevī uzkrājam sliktas emocijas un iekšējos pārmetumus, kas ir šķērslis tālākai mērķu īstenošanai un veselības pasliktināšanās cēlonis. Mūsdienu cilvēkam, ja viņš nespēj būt priecīgs, vajadzētu iemācīties mākslīgi priecāties. Veselības saglabāšanai tas būtu vispareizākais. Jogiem ir smieklu terapija. Atsēžas trīs, četri cilvēki un kopā sāk smieties. It kā nav par ko, bet beigās viņi smieklus nevar apturēt, izstrādājot organismā vajadzīgo imunitātes vitamīnu. Lai saglabātu veselību,
nedrīkst skaust, citiem riebt un pašam pret sevi attiekties slikti. Cilvēkam ik dienas vajadzētu priecāties par sīkumiņiem. Kaut vai par to, ka spīd saule, neraugoties uz to, ka dzīvokļa siltuma rēķins ir lats par kvadrātmetru. Mums visiem fizikā mācīja vielas nezūdamības likumu. Ja vienā pusē ir auksts, tad otrā pusē jāsaražo siltums. Tas ir ļoti loģiski, ka janvārī un februārī siltuma rēķini ir daudz lielāki nekā gribētos, jo neviens nevar paredzēt, cik auksti būs šie mēneši.
Tomēr problēma nav elektrības un siltuma rēķinos, jo tad mums sev jāpārmet, ka šajos platuma grādos esam dzimuši. Problēma nav vis izdevumos, bet ieņēmumos. Sliktākais ir tas, ka mūsu sabiedrībai patīk runāt par negatīvām lietām daudz vairāk un rūpīgāk, nekā par labajām. Biznesmeņa valodā runājot, slikts piemērs izplatās ar divas, trīs reizes lielāku ātrumu nekā labais.
Vēl joprojām nesaprotu, kā valstī nosaka minimālo algu. Kas tā tāda ir? Uzskatu, ka tā ir izveidota sistēma nodokļu maksāšanas vajadzībām. Minimālā alga būtībā neizsaka neko. Ja cilvēks aiziet strādāt, darba devējs viņu nolīgst par kaut kādu naudu. Tā ir savstarpēja vienošanās. Cilvēki, kuri strādā sev mīļu darbu, par naudu vispār nerunā. Esmu redzējis bibliotekārus, skolotājus un mediķus, kas pa dzīvi lido. Mēs jautājam, bet no kā viņi pārtiek, jo saņem tādu pašu algu, kā citi. Viņi savu darbu dara ar mīlestību. Savas uzņēmējdarbības gados esmu sapratis, ka mums vajag tikai tik daudz naudas, lai vilktu kailo dzīvību. Tomēr sabiedrības galvā strādā dators, kas uzsver, ka vajag krāt arī zārka naudu. Problēma ir tā, ka zārka nauda nekrājas, un cilvēks sev pārmet, kāpēc viņš ir tik tizls, ka nevar sev sakrāt naudu mū-ža mājām. Bet jādomā būtu tikai par izdzīvošanas naudu! Protams, nopelnot 100 latus mēnesī, nevaru atļauties katru dienu par latu piecdesmit aiziet pusdienās. Bet neviens jau nav vainīgs, ka nopelnām tikai 100 latus. Vaina ir apstāklī, ka cilvēks nedomā, ko viņš var pārdot sabiedrībai. Liela daļa saka: „Es varu to darīt!” Arī es varu jebko darīt – remontēt radio, strādāt rūpnīcā, bet izrādās, ka to nevienam nevajag, ja to izdarīt varu neprofesionālā līmenī. Ja gribam lielāku algu, tad vairāk jāiegulda sevī. Nevis vakarā jāsēž pie televizora, bet, piemēram, jāstudē grāmatvedība vai kāda cita nozare, pieprasīta profesija, lai darba tirgū mūs nopirktu kā speciālistus. Piemēram, pārtikas rūpniecībā ir krējuma pārpalikumi. Būtībā krējums ir piena pārstrādes atkritums, tāpēc tam nav normālas cenas. To pat fasēt neatmaksājas, jo krējuma rodas tik daudz, ka pienotavas savā starpā konkurē. Ja man kāds puisis vai meitene iedotu atrisinājumu, ko no krējuma var ražot, piemēram, mākslīgo kaučuku, varu teikt pilnīgi droši – šis cilvēks būs miljonārs. Tādēļ jau mums ir jādomā un jāmeklē vietas, kur varam nopelnīt, bet lai tās atrastu – jāstudē Mendeļejevs un citi zinātnieki. Bet mūsu cilvēki nevis iet strādāt, bet viņi iet uz darbu. Tā ir pilnīgi nepareiza domāšana. Es kā uzņēmējs nevaru nopirkt cilvēku, kurš no astoņiem līdz pieciem tikai nāk uz darbu, bet gan tādu, kurš man atražojas. Bet, lai atražotos, šim strādniekam kādās niansēs jābūt labākam par citiem.
Mūsu sabiedrībā ir daudz tādu, kuri negrib mācīties skolā. Daudzi tirgus
situācijā ātri kļūst par celtniekiem, bet kurš no mums tādu gribēs ielaist savā dzīvoklī? Sabiedrībai pirmām kārtām jādomā, ko tā pati var dot, un tikai tad prasīt lielāku algu. Tāpēc, lai to iegūtu vieglāk, cilvēki brauc strādāt uz Īriju. Viņi pelna it kā lielu naudu. Saku it kā, jo daudzi no viņiem dzīvo tādos apstākļos, ko Latvijā noteikti neatļautos. Būtībā viņi tur ir kā armijā – iet strādāt, nopelna naudu, vakarā dodas gulēt un no rīta sāk visu no gala. Tādēļ nauda viņiem iekrājas un, atbraukuši šeit, stāsta, ka daudz pelna. Protams, algas tur ir lielākas, bet, ja latvieši Īrijā dzīvotu tā kā vietējie, tad arī izdevumi būtu daudz lielāki. Braukšanu uz Īriju jau saucu par slimību, jo daudzi sabiedrības locekļi domā, ka tā ir vienīgais glābiņš.
Domāju, ka drīz arī Īrijā veidosies tādi darbi, kurus darīt latvietis uzskatīs
zem sava goda. Tā jau pamazām notiek. Daudziem kādreiz esmu teicis, ka Mc’donald ir labi, bet lai nebūtu tā, ka mūsu latviešu sieviete neaizmirstu
plīti un vārītus kartupeļus. Redzēju, ka Amerikā ēšana ir tikai viena no daudzajām šanām, no kurām problēmas netiek radītas. Amerikāņi attiecīgā brīdī kuņģī iestumj kaut ko, kas saucas kalorijām bagāts. Ēšanas procedūras skaistumam, smaržai un noformējumam vairs nav nozīmes. Zviedrijā bija izstāde, kas notiek pēc Mc’donald apmeklējuma. Tur bija liels galds, uz kura sabērts Mc’donald saburzīto papīru kalns. Ekspozīcija saucās „Pūlis ir paēdis”.
Varbūt kāds teiks, ka es tā varu runāt, jo no malas izskatās, ka man nekā netrūkt. Daudzi cēsnieki atceras, ka padomju laikā biju auto kombināta šoferis un naudiņu pelnīju tik, cik toreiz rubļos maksāja. Gāju uz grāmatvedību kasīties par katru kapeiku, kas bija nepareizi sarēķināta. Biju iemācījies, nobraucot savus kilometrus, tūlīt saskaitīt, ko esmu nopelnījis. Rēķināju tikpat ātri un labi kā grāmatveži. Tas bija tas, ko sevī ieliku tajā laikā. Runājot par pašreizējo manu bagātību, jāuzdod jautājums – kas tā tāda ir? Uzskatu, ka esmu labi izticis, bet man nav nekādu īpašumu, izņemot dārza māju- sociālisma laikā iegūtu teritoriju, kāda ir diezgan daudziem latviešiem. Dzīvojamo māju uzbūvējis neesmu. Jā, man ir labs dzīvoklis, abi bērni mācās un studijas apmaksāju. Tomēr uzskatu, ka bagāts neesmu, bet gan pārticis. Jau no rajona padomes izpilddirektora amata, kur pelnīju noteiktu algu, par miljonāru kļūt nevarēja. Netaisīju arī rebes ar pārdošanām un pārpirkšanām. Esmu dzirdējis, ka man piederot puse Siguldas, bet tie ir tikai mīti un tenkas. Ja kāds grib zināt manu finansiālo stāvokli, var aiziet uz valsts ieņēmumu dienestu un uzzināt, jo katru gadu esmu spiests savus ieņēmumus deklarēt. Esmu privātuzņēmējs, pie kura daudzi, apzinoties risku, nemaz negrib strādāt, jo grib garantijas. Viņi drūzmējas pie valsts un pašvaldības uzņēmumu kantoriem, kur ir garantētā alga. Tā, protams, ir mazāka, nekā es varu nopelnīt, bet man ir tā, ka vienu dienu nopelnu, bet otrā dienā varu arī nenopelnīt. Manā darbā ir gan lieli klusuma, gan lieli biznesa periodi. Protams, visam pāri stāv matemātika. Cilvēkam ir jāprot rēķināt un jādzīvo ar domu par re-zervēm, rēķinoties ar tukšo laiku. Nevaru runāt par valsts ekonomikas vadīšanu, jo to kopumā nejūtu, tādēļ, ka esmu strikti reģionāls cilvēks. Man patīk, ka valstī ienāk ļoti lielas investīcijas. To redz arī cēsnieki – kā valsts nauda pārtop par sporta kompleksu, par skolu Gaujas ielā. Tā ir valsts nauda, kas mums dod iespēju stādāt un arī nopelnīt. Privātajā sektorā pozitīvi ir tas, ka beigušies tā saucamie starpnieku laiki, un ļoti daudz jauniešu ar labu ekonomisku izglītību sāk domāt par ražotņu radīšanu. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība ir vesela un dzīve attīstās. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri