To, ka tuvojas vēlēšanas, nācās sajust arī Cēsu svētkos, kad kāds politiskais spēks uzbāzās garāmgājējiem ar bukletiem. Arī ieslēdzot kādu no komerciālajām radiostacijām, nav iespējams izvairīties no skanošajām partiju reklāmām. Tādā situācijā tik ļoti novērtēju to, ka sabiedriskie mediji aizgājuši no reklāmas tirgus, jo mierīgi var klausīties Latvijas Radio vai skatīties Latvijas Televīziju, nebaidoties, ka tūlīt atkal kāds politiskais spēks sāks solīt piena upes ar ķīseļa krastiem, vai centīsies ieskaidrot, ka tie citi visu ir salaiduši grīstē un viņi nāk, lai visu glābtu. Interesantākais, ka to sola arī tādi, kas jau vairākas reizes spējuši iebraukt auzās, bet nu cenšas pārliecināt, ka tagad būs citādi. Bet tas taču līdzīgi kā ar alkoholiķi, kurš no rīta saka – viss, vairs nekad, lai jau vakarā ar pudeles brāļiem laistu nākamo plostu. Vai kā filmā “Dāvana vientuļai sievietei” teiktais: “Runčuk, nemūžam….”
Tiesa, analizējot iepriekšējo vēlēšanu rezultātus jau gandrīz kopš neatkarības atgūšanas, nākas secināt, ka vēlētāju (vismaz daļas) atmiņa tiešām ir īsa un viņi atkal un atkal iekrīt skaisti ierīkotās, mirdzošās lamatās, cerēdami, ka šoreiz jau būs labi. Iespējams, te var vilkt paralēles ar to, ka tik daudzi iekrīt dažādās finanšu krāpnieku lamatās un ir gatavi nezināmam zvanītājam uzticēt tūkstošus, jo solīts tiek desmit reižu vairāk. Ja cilvēks iekrīt vienās lamatās, tad pilnīgi droši – iekritīs arī nākamajās.
Vērojot šī brīža politisko rosīšanos, publiski un ne tik publiski izskanējušos deputātu kandidātu vārdus, šo cilvēku nostāju dažādos jautājumos, jāsecina, ka politiski braucam arvien dziļāk purvā. Tā vietā, lai, gadiem ejot, politiskie spēki kļūtu pragmatiskāki, reālāk domājoši, iegūtu politisko pieredzi, viss kļūst arvien vienkāršāk, seklāk. Politiskie spēki sevi piedāvā nevis caur izsvērtām programmām, bet cenšas izbraukt uz zināmiem cilvēkiem, aicinot savās rindās aktierus, mūziķus, sportistus, vai arī izvēlas klaju demagoģiju, izmantojot sabiedrībā jūtīgas, sāpīgas tēmas. Saprotu, rets vēlētājs gatavs rūpīgi analizēt politiskā spēka un deputātu kandidātu paveikto, pavērot viņa darbības sociālajos tīklos, kas labi atklāj nostāju dažādos jautājumos. Tāpēc politiķi izvēlas principu – neskaties manos darbos, klausies manos vārdos – un skaļi runā par ģimenes vērtībām, pieminekļu jaukšanu vai nejaukšanu, karu Ukrainā un citām tēmām, kur sabiedrības domas nav viennozīmīgas. Ir taču tik vienkārši uzspiest uz šīm pogām, ātri iekrāt politisko kapitālu, dabūt vietas Saeimā, bet pēc tam – kaut vai ūdensplūdi. Kādam pēc tam nāksies ar šiem plūdiem cīnīties, bet vēlētājiem izjust sekas uz savas ādas.
Komentāri