Taču es gāju ulmaņlaika vidusskolā, kurā latviešu valodas skolotājs bija pēckara Zinātņu akadēmijas akadēmiķis kūdumietis Rūdolfs Grabis. Viņš man ātri vien ieskaidroja, ka ”forša ir tikai dorša, bet šo zivi latviski sauc par mencu”. Arī no šloseriem, ankambariem, ausgusiem mēs ātri tikām vaļā.
Taču tagad, būdams mūža nogalē, lasīdams laikrakstus, skatīdamies TV pārraides un klausīdamies radio, esmu apjēdzis, ka esmu stipri atpalicis un pretēji tam, ko man mācīja R.Grabis, mana latviešu va-loda patiešām ir atkal ”prasta”. Saprotu, ka man steigšus jāmācās jaunā puslatviešu valoda. To ir viegli apgūt, lasot, skatoties, klausoties plašsaziņas līdzekļus, pierakstot un pēc tam lietojot ”glaunos” kārkluangļu sacītos un rakstītos vārdus.
Nesen mani uzaicināja uzstāties patiesi inteliģentas publikas priekšā kādā klubā. Tā kā klausītāju vidū bija arī puslatviešu valodas daži pratēji un cienītāji, es nolēmu ievada uzrunā runāt ar viņiem puslatviski. Labi gan, ka sieva atrunāja mani to darīt, sacīdama, ka es šos jaukos cilvēkus nokaitināšu. Viņiem domāto uzrunu tagad atklāju lasītājiem, lai viņi zinātu, ka, gandrīz 30 gadus lauku viensētā nodzīvojis, cenšos neatpalikt puslatviskā runāšanā.
Es būtu uzrunājis viņus tā: ”Šis ir ekskluzīvs gadījums manā dzīvē. Pirmo reizi uzstājos kādā šovā. Es prezentēšu dažādus jautrus atgadījumus manā dzīvē. Nezinu, kādu fīlingu jums šie atgadījumi radīs. Varbūt jūs mana performance novedīs frustrācijā? Varbūt jums tā neliksies adekvāta jūsu sapratnei par jokiem, nebūs fascinējoša un atraktīva, un jūs jutīsieties kā lūzeri. Es gan neceru, ka mans stāstījums būs hits, eiforizēs jūs un nonāks šeit jau iepriekš dzirdēto stāstījumu topā. Zinu, ka man nepiemīt īpaša harisma. Diezin vai spēšu ar jums komunicēt. Baidos pat, ka, tāpat kā teicis Einars Repše, jūs pārņems dažādas fobijas. Nedod Dievs, ka jūs kristu komā, lai gan tas, ko teikšu, nebūs nonsenss. Vismaz mana izruna noteikti būs decenta. Visādā ziņā tā būs relaksēta runa, no kā necietīs mans imidžs. Mana preference, stāstot šajā siestas stundā, būs mesidžam, ka man piemīt imanenta spēja jūs uzjautrināt. Fanošanu par manu stāstījumu no jums negaidu un nedomāju, ka jūs būsiet mani adepti. Mana intence ir tikai parādīt, ka jaunākā puslatviešu valoda ir tik forša un superīga, ka inspirēs jūs nepakļauties mūsu valodas boloņizācijai.
Es skatos, ka abi kluba spīkeri jau jautājoši raugās uz mani. Tātad jābeidz drīz runāt. Žēl gan, jo, apkārt skatoties, redzu, ka šī zāle ir nesen renovēta un caur logu es varu saskatīt vecpilsētas urbānu vektoru formētu masu kā kinētisku skulptūru, kas estetizē nemitīgu rotāciju. Es sajūtu, ka, konsekventi sekojot neojungista Lakāna sublimatīvās verbālās izspiešanas teorijai, šajā milēniumā es kā poltergeists neordinārā veidā bez falšuma varētu testēt jūsu pacietību vēl kādu stundu. Jūtu arī, ka manu runu reflektēšanai kādam apbalvojumam neizvirzīs, neviens autorizēts distributors to neizplatīs ļaužu vidū. Tā kā nevienu TV operatoru šajā zālē neredzu, tad mana ambīcija redzēt sevi uz ekspandēta TV ekrāna droši vien nepiepildīsies. Jāpriecājas jau par to vien, ka mana runa netiks tabuzēta. Labākajā gadījumā tā varētu tapt implementēta presē. Tā nebūs tik iespaidīga, lai redaktori steidzīgi pieprasītu manu sīvī. Svarīgi būtu, lai to nomenedžētu kāda lielāka laikraksta redaktors. Satīriska kempa garā šo rakstu pabei-dzot, es tomēr nekautrīgi atzīšos, ka vēlētos, lai to konotācijā ar nomināciju par mēneša vai gada labāko rakstu puslatviešu valodā jaunās valodas fleksiblā pārejas posmā raksta ekskluzivitātes dēļ citi iniciētu šādam pagodinājumam. Jo par autsaideru kļūt es nevēlos.”
Piebilde. Nevienu no rakstā minētajiem puslatviešu valodas vārdiem es neesmu radījis. Tie ir uzkrāti no plašsaziņas līdzekļos lietotiem vārdiem. Turpināšu tos uzkrāt par godu savai māmiņai, lai viņa, zem dzimtenes velēnām guļot, varbūt uzzinātu, ka viņas dēls cenšas runāt ”glauni” un ”prastu” valodu nerunā.
Komentāri