Pagājušajās brīvdienās manās rokās nonāca jauniešu vidū iecienītas grāmatu sērijas “Prinča līgava” pirmā daļa. Sākumā snobiski tai tikai uzmetu skatienu, sak, ko es, trīsdesmitgadniece, lasīšu tīņu lubeni! Vēlāk gan bez lielas intereses to tomēr pāršķirstīju un guvu apstiprinājumu savai nojautai – tā nudien nav manā gaumē, jo sarakstīta pirmajā personā. Un tomēr… pavisam neviļus drīz jau biju ieslīgusi mūsdienīgajā pelnrušķītes stāstā.
Atgriežoties pilsētā, steidzu uz bibliotēku, lai dabūtu nākamās grāmatas un uzzinātu, kā notikumi attīstīsies tālāk. Tiku brīdināta, ka bibliotēkās šīs grāmatas ir uz izķeršanu, tāpēc vispirms ielūkojos bibliotēku katalogā, kur redzams, kurās grāmatu glabātavās kārotā lasāmviela pieejama. Jāteic, te pavērās interesanta aina, kas lika apjaust, ka arī vēsturiskajā Cēsu rajonā ar šo romānu sēriju amerikāniete Kīra Kesa nudien ir ieguvusi īpašu popularitāti. Pirmā grāmata no šīs sērijas lasītājiem izdota uz mājām Cēsīs, Jaunpiebalgā, Liepā, Veselavā, Drustos, Raunā, Rozēs, Dzērbenē, otro daļu lasa – Cēsīs, Jaunpiebalgā, Veselavā, Drustos, Rozēs, uz trešo rindā jāgaida Nītaurē, Cēsīs, Jaunpiebalgā, Drustos, Rozēs, Dzērbenē, savukārt, lai tiktu pie ceturtās grāmatas, lasītājiem vēl jāpaciešas Ģikšos, Cēsīs, Stalbē, Liepā, Priekuļos, Raunā, Kaivē un Vecpiebalgā. Var tikai spriest, vai šajos pagastos ir naski lasītāji, bet pārējos ne, vai arī nepieminēto pagastu bibliotēkās, kurās šīs grāmatas stāv plauktos brīvi pieejamas, tās jau pagūts izlasīt un tiek izmeklēta cita lasāmviela. Viens gan ir skaidrs – situācija, kad uz kādu grāmatu lasītāji gaida rindā, liecina – nav jāuztraucas, ka bērni un jaunieši nevēlētos lasīt, ir tikai jāgādā saistoša lasāmviela. Nevaram gribēt, ka jaunieši ar prieku lasīs tādas grāmatas kā “Vilkaču mantiniece”, “Straumēni” vai “Nāves ēnā”. Tajās aprakstītie notikumi, idejas, valoda jaunākajai paaudzei nav gluži saprotama. Loģiski, ka šāda veida literatūra jauniešiem asociējas ar kaut ko aizvēsturisku, domātu vecākiem cilvēkiem. Šos daiļdarbus vērtīgāk atstāt pieaugušā gadiem. Jāsaprot, ka, mainoties gadiem, mainās intereses un dzīves uztvere. Tas, kas likās vērtīgs un saistošs pirms 20 – 30 gadiem, šodien ir svešs.
“Prinča līgava” ir viens spilgts piemērs tam, ka, lai lasītāju pulks augtu, ir nevis jāuztiepj kāda grāmata, bet jāpārdomā jauniešiem piedāvātās literatūras klāsts. Jāizdod grāmatas, pēc kurām bibliotēkās stāv rindā.
Komentāri