Vakar Rīgu nepieskandināja zemnieku traktoru rūkoņa. Kā viņi uzsver – vēl ne.
Daudzās Eiropas valstīs zemnieki aizstāv savu pastāvēšanu. Sauklis “Nav lauksaimnieku – nav pārtikas – nav nākotnes!” izsaka visu. Būtiskākais iebildums zemniekiem dažādās valstīs ir pret zaļā kursa straujajām prasībām kopējā Eiropas lauksaimniecības politikā. Tad vēl klāt katrā valstī samilzušas citas problēmas. Latvijā, saprotams, to netrūkst. Un katrai nozarei citas. Pagājušopirmdien zemnieku protestus 16 pilsētās rīkoja organizācija “Zemnieku saeima”. Tā apvieno lielākos lauksaimniekus, galvenokārt graudaudzētājus. Viņu neapmierinātība un prasības it kā skaidras – zemnieki vēlas panākt Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktu tūlītēja importa aizliegumu bez pārejas perioda, 5% samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes atjaunošanu Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām dārzeņiem, birokrātijas mazināšanu lauksaimniecības nozarē, plašāku pieeju apdrošināšanas un apgrozāmo līdzekļu programmām, kā arī atteikšanos no nacionāla līmeņa zemes apgrūtinājumiem vai citiem zemes lietošanas ierobežojumiem.
Lai gan protestētāju vidū bija dažādu nozaru zemnieki, ne viens vien uz sev tuvāko pilsētu ar traktoru devās intereses pēc. Kā izteicās kāds gados cienījams lauksaimnieks: “Jaunie jau nezina, kas ir protests, viņiem tas ir piedzīvojums. Tie, kuri kādreiz bija Bērzkrogā, vairs nekur negrib braukt, un ir skumji, ka atkal jādarbina traktori, lai vara sadzirdētu.”
Latvijas lauksaimnieki izveidojuši daudzas nevalstiskās organizācijas, kuras apvienojušās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē (LOSP). Tā protestos nepiedalījās. Padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norādījis, ka, lai rīkotu protestus, ir nepieciešams skaidrs mērķis un iemesls. Iepriekšējais gads ir novedis pie tā, ka lauksaimnieki ir neapmierināti un uzvilkušies, bet tas protestu rīkošanai nedod skaidru pamatojumu.
LOSP vadītājs arī atgādinājis, ka lauksaimniekiem ir daudz būtiskāki jautājumi, par kuriem jāuztraucas, kas var vērā ņemami ietekmēt nākotni. Kaut subsīdiju aplikšana ar nodokli, par ko jau sen runā,sezonas laukstrādnieku atvieglojumiem un akcīzes nodokli dīzeļdegvielai. “Ja kādu no šīm lietām mums griezīs nost, tad ir jābrauc ielās,” uzsvēris G.Gūtmanis un arī atgādinājis, ka lauksaimnieki neprasa papildu atvieglojumus vai īpašas subsīdijas, nozare prasa vienlīdzīgas konkurences apstākļus, jo īpaši Baltijas reģionā.
Tas viens ieskats. Līdzīgi uzskata arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, uzsverot, ka bioloģiskie lauksaimnieki norobežojas no biedrības “Zemnieku saeima” rīkotā protesta, bet pieļauj, ka būs zemnieki, kuri sakāpināto emociju dēļ protestēs, bet asociācija lauksaimniecības intereses uztver plašākā mērogā. Tostarp viņš piebilda, ka bieži vien “Zemnieku saeima” neatbalsta bioloģiskajai lauksaimniecībai vai lopkopībai svarīgus jautājumus, bet koncentrējas uz intensīvai graudkopībai svarīgiem jautājumiem, piemēram, apgrozāmo līdzekļu pieejamību un kredītprocentu dzēšanu. G. Norkārklis atzinīgi vērtēja bioloģisko lauksaimnieku sadarbību ar jauno valdību un zemkopības ministru, norādot, ka ministrija ir atvērta ieteikumiem un sadarbība ir ļoti konstruktīva.
Arī citas biedrības, asociācijas paudušas līdzīgus viedokļus. Kas tad noticis? Zemnieki apmaldījušies katrs savā nozarē, savās problēmās? Varbūt uzvarējusi loģika un pārkāpta koleģialitāte? Latvijā tas taču raksturīgi – ja ko saki, tad – tā domā visa tauta, visi pagastā utt. Ko sabiedrība saprot ar vārdu lauksaimnieks? Visus zemniekus. Tātad visi protestē. Arī mūsējie dara tāpat kā Eiropā. Tikai organizācijai, kurai balss vienmēr skaļa, visi līdzi neiet. Kārtējo reizi pietrūcis galda, pie kura apsēsties, izrunāties, vienoties. Jo ar – manas prasības svarīgākas par tavējām – tālu netikt.
Vai sabiedrība, kā tas ir citās valstīs, sapratīs, atbalstīs lauksaimniekus, kuri protestē? Cik daudzi mēģinās saprast, cik daudzi atmetīs ar roku, ka viņiem jau vienmēr par maz, vai – ja nemāk nopelnīt, lai nestrādā? Patiesībā jau stāsts ir par daudzveidīgu nozari, dažādām problēmām un vienu mērķi, jo: “Nav lauksaimnieku – nav pārtikas – nav nākotnes!” Tas gan nedrīkst pazust. Ne Latvijā, ne Eiropā. Arī pasaulē.
Komentāri