Nupat gudri pētnieki skaitļos sarēķinājuši, ka pēc ikdienišķo vajadzību apmierināšanas cilvēkiem maciņos naudas atliekot mazliet vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Droši vien jau vidējie skaitļi tādi arī izskatās. Tikai tas atlikums sadalās nevienmērīgi. Vienai daļai tas diemžēl ir ar mīnus zīmi, kas kļūst aizvien treknāka. Tās ir māmiņas ar daudziem maziem bērniņiem, kas visi jāsūta skolā vai bērnudārzā, un pensionāri. Īpaši pēdējie. Viņu ienākumu līmenis palielinās ļoti lēni, tik lēni, ka izdevumu līknes augšupejai nekādi netiek līdzi. Zāles – vienas no svarīgākajām precēm vecā gadagājuma cilvēkiem – lētākas nekļūst, drīzāk pretēji. Izdevumiem par komunālajiem pakalpojumiem arī nav manīta lejupslīde.
Abas iedzīvotāju kategorijas – gan mammas, kurām jārūpējas par vairākiem bērniem, un viņas nevar strādāt pilna laika darbu; gan pensionāri, kas piepelnās par sētniekiem vai apkopējiem, lai nelielajai pensijai saņemtu klāt kādu eiro – nu draud palikt zem vēl viena sitiena. Proti, viņi var pazaudēt papildu ienākumu iespējas, jo valdība iecerējusi, ka no nākamā gada uzņēmējam arī par nepilna laika darbinieku būs jāmaksā sociālais nodoklis kā par pilnas minimālās algas saņēmēju. Mazā biznesa turētājs, visticamāk, to nevarēs atļauties. Tad meklēs citas iespējas, kā padarīt šos darbiņus. Varbūt piedāvās kādam pilna laika darbiniekam, lai uzņemas papildu pienākumus. Un samaksās, cik spēs.
Mūsu pusē, Cēsīs un bijušajā rajonā, ir diezgan izteikts mazā un pat mikrobiznesa īpatsvars. Kāds mazajā firmiņā uz pusslodzi pilda uzskaites darbus, jo pilnai darba dienai darāmā nemaz nav, kāds dažas stundas dienā veic šofera darbu. Tā varētu vēl uzskaitīt dažādas jomas, kurās mazajam biznesam darbinieks vajadzīgs, bet 40 stundām nedēļā darba gan nav. Un arī samaksu par to nevar atļauties. Bet valstij savs spriedums – ja esi uzņēmējs, maksā. Tikai vai šeit nu nav spēkā vecais teiciens, ka, izlejot ūdeni no vannītes, vajadzētu parūpēties, lai netiktu aizskalots bērns?
Komentāri