Saeimas deputāta Veiko Spolīša pieķeršana pie stūres alkohola reibumā ilustrē, ka nepārdomātus lēmumus pieņem arī cilvēki, no kuriem varētu gaidīt lielāku atbildīgumu. Taču šī gadījuma iznākums ilustrē vēl kādu parādību – deputāti neuzskata, ka viņu rīcība būtu jāvērtē pēc īpaši stingriem kritērijiem.
Jau daudzus gadus viens no redzamākajiem darbības virzieniem satiksmes drošības uzlabošanā ir kampaņas pret braukšanu dzērumā. Ap Jāņiem intensīvi tiek rādītas reklāmas, kas tieši un skarbi stāsta par iespējamajiem bēdīgajiem iznākumiem un aicina cilvēkus padomāt par sevi un par saviem tuviniekiem.
Grūti pateikt, kas cīņā pret šo problēmu ir efektīvāks – reklāmas kampaņas, sodu bardzība vai arī to abu kombinācija. Tomēr ir jānošķir divi aspekti: izpratne par dzērumā braukšanas bīstamību un risks, ka dzērājšoferis tiks pieķerts. Cilvēks var labi apzināties, kāpēc nedrīkst lietot alkoholu pirms braukšanas; viņš pat var spēt detalizēti raksturot reakcijas laika samazināšanos un citas alkohola negatīvās ietekmes uz automašīnas vadīšanu. Taču noteiktās situācijās viņš tomēr var nolemt riskēt – gan cerot, ka uz ceļa neatgadīsies situācija, kurā zibenīga reakcija būs izšķiroša, gan arī pieņemot, ka policija neapturēs un alkohola līmeni organismā nepārbaudīs.
Kas līdzīgs, šķiet, noticis arī ar Saeimas deputātu V. Spolīti. Oktobrī viņš pieķerts pie stūres 1,4 promiļu reibumā. Nav jau tā, ka viņš nesaprot, ka tā nedrīkst. Taču bijuši “ģimenes apstākļi”. Nodarījumam nākot gaismā, V. Spolītis centās radīt atbildīga un nopietna cilvēka iespaidu – neslapstījās un netaisnojās, bet atklāti pateica, ka nožēlo izdarīto un ka rīcībai attaisnojuma nav. “Apzinos, ka tā nav nedz gudra, nedz godprātīga rīcība,” sacīja politiķis. Vēlāk viņš pat izteicās, ka būtu gatavs piedalīties nākamajā reklāmas kampaņā pret braukšanu reibumā.
Tiktāl labi. Tomēr šinī situācijā jautājums ir ne tikai par “pareizo” vārdu sacīšanu, bet arī par rīcības sekām. Vienas sekas ir visiem pieķertajiem dzērājšoferiem, un tās nosaka likums. V. Spolītim tika uzlikts naudas sods, atņemtas auto vadīšanas tiesības, kā arī būs jāpavada piecas dienas izolatorā. Tomēr no augstas amatpersonas var prasīt ko vairāk – parauga radīšanu, lai neatstātu vietu šaubām, ka pārkāpums ir nopietns.
To it kā saprot V. Spolīša pārstāvētās “Vienotības” kolēģi, tāpēc partijas ētikas komisija paziņoja, ka V. Spolītim amats šinī komisijā jāpamet. Komisijas paziņojumā teikts, ka cilvēks, kurš ir darījis tādu pārkāpumu, nav tiesīgs izvērtēt savu kolēģu rīcības ētiskumu. Tanī pašā laikā ētikas komisija, ar kritisku aci novērtējusi kolēģa rīcību kopš fakta nākšanas gaismā, ir nolēmusi, ka deputāts tomēr ir gana ētisks, lai varētu turpināt darbu Saeimā, galu galā, viņš taču ir pateicis pareizos vārdus un rādījis pareizo attieksmi.
Komisijas priekšsēdētājs Didzis Šēnbergs uzskata, ka nodarījuma smagumu mazina vaļsirdīgā atzīšanās un rīcības nožēlošana. Taču komisijas pārstāvju sirdis šoreiz ir par daudz mīkstas. Grūti iedomāties, kā V. Spolītis varētu “neatzīt” vainu, ja par alkohola klātbūtni viņa organismā liecina policijas protokols. Nožēlu V. Spolītis izteica tikai tad, kad jautājums nāca gaismā – saprotamu iemeslu dēļ viņš pats jau oktobrī nemetās stāstīt sabiedrībai par notikušo. Tā vietā politiķis laiku starp incidentu un tā publiskošanu izmantoja, lai pienācīgi sagatavotos – izdomātu, kas jāsaka, lai nodarītu pēc iespējas mazāku postu savai un partijas reputācijai un dotu pēc iespējas mazāk materiāla politiskajiem konkurentiem.
Tagad V. Spolītis acīmredzot uzskata, ka savu sabiedrisko attiecību programmu ir izpildījis godam un nekādiem turpmākiem pārmetumiem vairs nav pamata. Vai deputātam, kurš pieķerts rīcībā, kuras apkarošanu valsts uzskata par tik svarīgu, nebūtu jānoliek mandāts? Viņš šādus pieļāvumus kategoriski noraida – , lai to darītu, esot nepieciešams “daudz nozīmīgāks iemesls”. V.Spolītis tā vietā uzņemoties “morālo atbildību” (lai ko tas arī nenozīmētu). Taču deputāta amatu V. Spolītim esot uzticējuši vēlētāji, un viņus pievilt nedrīkst. Cik ērta pozīcija. Tātad – , kamēr vēlētāji, kas V. Spolīti ievēlēja Saeimā, paši nepieteiksies un nekonkretizēs, ka balsoja par skaidrā, nevis dzērumā braucošu politiķi, tikmēr viņa vieta Saeimā ir nesatricināma.
Pagājušajā nedēļā notikušajā “Vienotības” kongresā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa žēlojās, ka pret partiju tiek vērsta nikna un “ne vienmēr pamatota” kritika, ļaunie oponenti sagroza “sīkas detaļas” un partija tiek “nomelnota”. Šādi rīki politiskajās cīņās nenoliedzami ir realitāte. Tomēr atliek vien naivi cerēt: ja kādās nākotnes publiskajās debatēs tiks apspriests jautājums, ka deputātiem ar savu rīcību ir jārāda piemērs pārējai sabiedrībai un ne tikai vārdos, bet darbos jābūt paškritiskiem, – un ja šādās debatēs kāds pieminēs V. Spolīša gadījumu, varbūt vismaz šo “Vienotības” līderi nemēģinās uzdot par kārtējo “sagrozīšanu” un “nomelnošanu”. Jānis Buholcs
Komentāri