Reformas un “Rīgas likumi”

Nodokļu reforma ir ieviesta, par spīti apgalvojumiem, ka tā nemazina lielo plaisu starp ļoti turīgajiem, bagātajiem un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kopumā tiek uzskatīts, ka viss ir kārtībā.

Zaudētāji esot vien tie, kuri negrib strādāt un labi nopelnīt, jo varas gaiteņos mītošie joprojām uzskata, ka visi vai gandrīz visi ar minimālajām algām ir vai nu krāp­nieki, kas saņem “aploksni”, vai arī sliņķi. Šķiet, Eiropas Ko­misijas (EK) ekspertu nesen paustās bažas, ka nodokļu reformas ietekme uz ienākumu nevienlīdzības mazināšanu būs neliela, jo nodokļu reformas pasākumi ļoti nedaudz ietekmē tieši vistrūcīgākos iedzīvotājus, valdībā dzirdīgas au­sis nav atradušas. Tā teikt, ja esi trūcīgs, pats vainīgs, jo uzņēmējiem taču darbinieku trūkst. Par to, cik veikli daudzi darba devēji laipo ar līgumiem un kā pamanās tos noslēgt tā, ka darba ņēmējam tiesību nekādu, netiek runāts gandrīz nemaz. Piemēram, par tik bieži sastopamo praksi slēgt līgumu uz trim mēnešiem, tad atkal uz trim mēnešiem un tā visu laiku – valda klusums. Darba ņēmējam tas nozīmē, ka atlaišanas gadījumā kompensāciju nav, turklāt algu viņam darba devējs var maksāt mazāku, jo iestājies mūžīgais “pār­baudes laiks”.

Protams, vietās, kur vajadzīgi kvalificēti strādnieki, tā, iespējams, nenotiek, bet pārkvalifikācija nav pieejama visiem. Daļai darba ņēmēju vai nu atliek pieņemt darba devēja noteikumus, lai kaut ko varētu nopelnīt un cerēt ar to izdzīvot, vai jāpošas prom no Latvijas. Tik “smalkas lietas” kā nodokļu reforma šos cilvēkus gandrīz nekā neietekmē.

Tiesa gan, šoreiz marta sākumā publiskotajā ziņojumā par nodokļu reformu eksperti uzteikuši centienus uzlabot darbaspēka nodokļu progresivitāti. Toties veselības aprūpes reforma Eiropas Komi­si­jas vērtējumā izpelnījusies neviennozīmīgu vērtējumu. EK eks­perti uzteic to, ka šogad šai jomai novirzīti būtiski lielāki budžeta līdzekļi, taču pagājušā gada nogalē pieņemtajā Veselības aprūpes finansēšanas likumā ietverto apdrošināšanas principu sauc par riskantu. Proti, saskaņā ar Veselības aprūpes finansēšanas likumā ietvertajiem principiem tiem iedzīvotājiem, kas nemaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un nav brīvprātīgi pievienojušies valsts veselības apdrošināšanai, būs pieejams ļoti ierobežots veselības aprūpes pakalpojumu klāsts. Citiem vārdiem sakot, veselības aprūpe Latvijā kļūs vēl nepieejamāka. Protams, arī šajā jautājumā valdības nostāja ir skaidra: paši vainīgi, vajag strādāt un pelnīt. Un vispār, ja neesi uzņēmuma īpašnieks vai darba ņēmējs ar “klasisko” līgumu, bet ņemies pa visādiem mikrouzņēmumiem, pašnodarbinātajiem vai vēl dari kaut ko citu, kas netika darīts pagājušajā gadsimtā, neesi pārāk uzticams. Izskatās, tā jau ierasta lieta, ka tiek runāts par eiropeisko lietu un procesu vērtībām un izpratni, bet darīts tiek, kā ērtāk “pašam un Sašam”. Par to liecina arī pēdējā laika banku stāsts Latvijā. Finanšu ministre, kura savulaik bija pret eiro un pēc tā ieviešanas publiski pauda, ka nekas slikts jau nenotiktu, ja eiro nebūtu, sagribēja vadīt Eirogrupas padomi, tad mēģināja likt saprast, ka pie visa ar naudas atmazgāšanu arī varētu vainot Latvijas Bankas prezidentu, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir balti eņģelīši. Par to, ka šajā naudas “ve­ļas mašīnu” stāstā Latviju no katastrofālas finanšu krīzes patiesībā glābj tas, ka esam eirozonā un nevaram rīkoties tā, kā katram gribētos, ministre nerunā.

Pavisam vienkārši to, kuras valsts kurus likumus ievērot, nolēmusi Rīgas dome. Kā zināms, pensijas vecumam pienākošos atvieglojumus Eiropā piemēro pēc konkrētajā valstī noteiktā vecuma, bet Rīgas dome automātiski ir atzinusi trešās valsts, Krievijas, noteikto pensijas vecumu 55 gadi un piemēro to galvaspilsētas sabiedriskā transporta atlaižu sistēmai. Ja jau Rīgas pašvaldība var izvēlēties, kuras valsts likumus Latvijas galvaspilsētā ievērot, varbūt aicināt domi atzīt viendzimuma laulības, kuras noslēgtas tajās valstīs, kurās tas ar likumu atļauts? Protams, ar visām juridiskajām sekām, kas izriet no laulības. Vai varbūt var atrast kādu gadsimtiem senu likumu Lielbri­tā­nijā, kura ir pazīstama ar to, ka ik pa brīdim tiek atrasts kāds sens un vēl neatcelts un mūsdienu izpratnē absurds likums?

Nopietni runājot, acīmredzot dau­dziem politiķiem un uzņēmējiem gribētos, lai Eiropas Savie­nības likumi darbotos vietām un reizēm, kad viņiem personīgi tas ir izdevīgi.